Rudens ir ražas novākšanas, pagrabu, kublu un apcirkņu piepildīšanas laiks.
Rudens ir ražas novākšanas, pagrabu, kublu un apcirkņu piepildīšanas laiks. Taču šoreiz vēlos runāt par mūsu izjūtu un mākslas baudījuma nepieciešamības piepildīšanu.
Mani dziļi skāra pirms nedēļas Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Mihaila Gruzdova teiktais. Godinot Viju Artmani, arī Eduardu Pāvulu jubilejā, režisors pieļāva, ka šie ir vieni no pēdējiem tās paaudzes skatuves māksliniekiem, kuri jaunībā baudījuši tik nedalītu skatītāju mīlestību gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Publika savus elkus stundām ilgi gaidījusi pie aktieru izejas, lai vismaz mirkli skatītu vaigā, iedotu saujā jau krietni sagumzītu šiku ziedu pušķīti.
Tagad, aktiera darbam krietni papluinījot noslēpumainības plīvuru un izstatot privātās dzīves aizkulises publiskai apskatei, šīs profesijas pārstāvji daudz mazāk saņem skatītāju mīlestību. Taču nesenā privātā sarunā ar kādu skatuves mākslinieku uzklausīju atziņu, ka aktierim bezgala nepieciešama publikas atzinība, ja ne mīlestība, tad vismaz pamanīšana, uz skatuves dēļiem sadedzinātās sirds novērtēšana.
Lai arī negribētos to atzīt, tomēr dzīvojam materiālo atkarību laikmetā un naudas vara arvien spēcīgāk noteic mūsu ikdienu, iespējas un nepieciešamības. Tad nu es iedomājos, ka mūsu biežāks teātru apmeklējums varētu būt lielisks mīlestības apliecinājums aktieriem. Pilnas skatītāju zāles, aplausi – tas gaišāku darītu ne tikai skatuves mākslinieku ikdienu. Ieguvēji noteikti būtu arī paši. Atceros pirms divām nedēļām Nacionālajā teātrī skatīto “Pūt, vējiņi!” izrādi. Publika tika pagodināta pirmajā jauniestudējumā iepazīt ne tikai izremontēto teātra ēku, bet arī divas stundas pabūt uz skatuves.
Pirms pāris dienām vēlreiz noskatījos slaveno Jaunā Rīgas teātra “Revidentu”. Tik daudzviet pasaulē šai izrādei publika sajūsmā aplaudējusi, ka būtu milzīgs kauns pašiem neredzēt šo iestudējumu. Desmitiem reižu divu gadu garumā izrādīts, šis skatuves mākslas darbs joprojām fascinē ar režisora izdomu, aktieru komisko pašatdevi un joprojām trim vistām proscēnijā.
Šovakar došos vērot un noteikti arī izdzīvot Jura, Rasmas un Lindas attiecību samezglojumu Gunāra Priedes lugā “Zilā”. Oktobra sākumā skatuves priekškarus vērs Dailes teātris, kur mūzikla “Klondaika” iestudētāji sola kaislību, dziesmu un piedzīvojumu bezbēdīgu tēlojumu. Noteikti gaida arī Opera, Krievu drāmas teātris, savdabīgie iestudējumi Liepājā un Valmierā.
Mums ir tik daudz iespēju bagātināt savu emocionālo pasauli, rosināt iztēli un līdzpārdzīvot citu priekiem, bēdām. Pēc izrādes varam sagaidīt Andra Buļa Uldi vai Aijas Dzērves (galvenās lomas atveidotāja mūziklā “Tobago!”) Ievu pie teātra aktieru izejas ar puķu pušķi. Repera Ozola fanu pūļi pie Dailes teātra pēc izrādes “Ronja – laupītāja meita” liecina, ka savus elkus mīlēt protam. Tikai nevajag kautrēties to darīt. Varbūt romantiskais skatuves mākslinieku pielūgsmes gars nav pazudis, tikai nedaudz aizsnaudies un prasa, lai to pamodina.
