Ik pa laikam redakcijai jāuzklausa gan lauku, gan pilsētas iedzīvotāju neapmierinātība par četrkājaino draugu un mīluļu sliktu uzvedību. Piedzīvojumi bijuši visdažādākie. Šoreiz nu jau bijušās pastnieces stāsts.
Ik pa laikam redakcijai jāuzklausa gan lauku, gan pilsētas iedzīvotāju neapmierinātība par četrkājaino draugu un mīluļu sliktu uzvedību. Piedzīvojumi bijuši visdažādākie. Šoreiz nu jau bijušās pastnieces stāsts.
Pēc gadījumiem, ko 28. un 29. septembrī piedzīvoju Bērzkalnu ciemā, kad man metās virsū suņi, atteicos no pastnieces amata, tomēr aicinu māju sargu īpašniekus padomāt, kā viņi justos līdzīgās situācijās.
Kas notika divās dienās, kad veicu darbu? Somā bija palikušas tikai sešas avīzes, kad no Meldru ielas nogriezos uz Pārupes ielu un pamanīju suni, kas nenormālā ātrumā skrēja gar žogu. Sapratu – tas ir norāvies. Bet nezināju, ka sēta tālāk nav pabeigta. Knapi paspēju nolēkt no velosipēda, kad suns, spalvu sacēlis, metās virsū. Par laimi, manī pamodās neapjausts spēks, velosipēdu izmantoju par vairogu, griezdama ap sevi. Un bļāvu, nenormāli bļāvu. Varbūt tāpēc arī paglābos no uzbrucēja. Kājas, protams, un visa vēdera lejasdaļa bija vienos zilumos. Acīmredzot, lecot no riteņa un aizsargājoties, sevi savainoju. Kad no mājas izskrēja cilvēks un suni savāca, šķita – esmu no jauna piedzimusi.
Patiesībā jutos ļoti slikti. Aizbraukusi atpakaļ uz pastu, uzrakstīju atlūgumu. Par barību suņiem netaisījos kļūt. Tā kā negadījums notika piektdienā, negribēju būt “cūka” un sestdien savu darbu uzkraut citiem. Nolēmu vēl avīzes izvadāt, ko arī darīju. Kad piebraucu pie vienas mājas Rudzu ielā, ieraudzīju, ka lielie vārti ir vaļā. Liekot avīzi, nodomāju, kur tad suns. Pēkšņi parādījās sunītis ne pa jokam. Nebiju vēl piegājusi pie velosipēda, kad, pametusi acis atpakaļ, pamanīju – mājas sargs metas man virsū. Paspēju saķert velosipēdu, skaļi bļaudama un lamādamās atkāpos, turot sev priekšā riteni. Ar vienu roku somā sataustīju gāzes baloniņu un izņēmu to. Suns apstājās, acīmredzot kādreiz bija saņēmis mācību.
Lūk, tā, mani mīļie, beidzās viens darba gads pastnieces amatā. Man varētu maksāt kaut vai 1000 latu mēnesī, tādu darbu nedarītu tik un tā, kamēr nemainītos cilvēku attieksme pret pastnieku. Par barību suņiem es nevēlos kļūt. Starp citu, nekādu atvainošanos no suņu īpašniekiem neesmu saņēmusi, tāpēc gribu brīdināt citus pastniekus. Esiet modri, iznēsājot pastu Bērzkalnu ciemā! Izbīlis man vēl joprojām nav pārgājis, un ļoti sāp galva.
A. DRAVNIECE, bijusī pastniece
Samaksā soda naudu
“Bauskas Dzīve” pa iepriekš minēto pastnieces maršrutu devās kopā ar Īslīces pagasta izpilddirektoru Jāni Baranu un policijas iecirkņa inspektoru Edgaru Zvilnu. Lielus suņu turēšanas pārkāpumus viņi nemanīja. Ja mājas sargs, parādoties pastniekam, tuvojas pastkastītei un kā vilciņš sāk griezties riņķī, saimniekam nekādus pārmetumus izteikt nevar, jo dzīvnieks atrodas iežogotā teritorijā un tajā viņa uzvešanos kontrolē vai nekontrolē tikai saimnieks. Protams, preses un citu sūtījumu piegādātājam nav omulīgi vērot tādu skatu. Turklāt blakussētā atrodas ne mazāk aktīvs īpatnis, kas gar žogu ir iestaigājis īpašu taku un nelaipni sasveicinās ar pastnieciņu, parāda savu sarga dabu.
Vietā, kur pastniece bija visvairāk iebaidīta, baltais un šķietami nevainīgais mājas sargs kļuva tramīgs, ieraugot atbraucējus. Viņu aizstāvēja mājas iemītniece, stāstot: “Suns vēl ir jauns, kucēns nevēlējās uzbrukt, drīzāk gribēja parotaļāties.” “Baltajam ilknim” īpaši nepatīkot personas, kas pārvietojoties ar velosipēdiem. Ciemata bērni, minot divriteņus, pat speciāli kacinot kustonīti. Viņasprāt, dažās sētās esot daudz bīstamāki radījumi, no kuriem arī viņai esot bijāšana. Kā jau tādās situācijās, neviens savu vainu atzīt nevēlas.
Īslīces pašvaldība ir vērsusies pret paviršiem suņu saimniekiem. Piemēram, 2006. gadā administratīvās komisijas sēdēs izskatītas sešas lietas par mājdzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumiem. Soda naudas apmērs bijis 195 lati. Šajā gadā izskatītas četras lietas, suņu īpašniekiem bijis jāšķiras no 65 latiem.
Jābūt atbildīgākiem
“Latvijas Pasta” Bauskas reģionālās pasta nodaļas priekšnieks Jurijs Stepančenko skaidroja, ka visas pastnieku pretenzijas par suņu nedarbiem tiekot uzklausītas un pārbaudītas. Ne reizi vien reģionālās nodaļas vadība vērsusies pašvaldībās, lai tās līdzētu mazināt draudus, kādiem pakļauti pastnieki. Taču J. Stepančenko nelolo īpašas cerības ar situācijas kardinālām pārmaiņām uz labo pusi. Viņš secina: “Viss ir atkarīgs no suņu saimniekiem. Ja viņi nedomās, lai pastniekiem būtu garantēta drošība, atkal būs kāds cietušais.” Runājot par pastnieces vēstulē rakstīto, nodaļas priekšnieks atzina: “Tas ir smags rajons. Mums joprojām nav izdevies atrast pastnieku, kas tur strādātu. Pagaidām šo darbu veic piegādes organizatore.”
J. Stepančenko atzīst, ka darbaspēka resursi, tāpat kā visā valstī, arī pasta sistēmā ir liela problēma. Ir pastnieki, kuri pēc suņu uzbrukumiem turpina strādāt. Pirms pāris gadiem kāda mājas sarga ilkņi traumēja pastnieces elkoni un viņai vajadzēja ārstēties. Dzīvnieka saimnieks sedza dziedniecības izdevumus.
Jūtama visatļautība
Jau pieminētajā Jaunbauskā varēja vērot, ka pie dažām mājām nav norādes ar ielas nosaukumu un numuru. Jaunam pastniekam ir īpaši grūti orientēties, un tā taču pavisam elementāra prasība – izvietot plāksnīti. Arī pastkastes novietotas dažādi. Liekot tajās sūtījumus, pastnieka roku mājas sargs var sakampt asajos zobos.
Pārdomājot uzklausīto un redzēto, bija jāatskārš, ka visatļautības izpausmes vērojamas daudzviet. Liela daļa privātmāju īpašnieku nerēķinās ar pasta piegādātāju, kas parasti ierodas noteiktā laikā. Vai tiešām ir tik sarežģīti padomāt par šī darba veicēju, cienot viņa ne jau vieglo soli?
J. Stepančenko zināja teikt, ka lielākajos apdzīvotajos centros netiks nodrošināta motorizēta pasta piegāde. Ies pastnieciņš kājām vai brauks ar velosipēdu, nesīs preses izdevumus, katalogus, vēstules. Diemžēl būs vietas, kurās viņš piestās ar bažām.
