Došanas laiks ir beidzies Aivaram Ieveniekam. Šodien, kad ir viņa pēdējā diena šajā pasaulē, daudzi Aivaru piemin ar sirsnību, skumst par viņa aiziešanu.
Ir labi dot, kad to lūdz, bet ir
labāk dot
neprasītam, pašam saprotot;
Un devīgam lielāku prieku
nekā dot sagādā
meklēt to, kam dot.
Vai maz ir kas tāds, ko būtu
vērts paturēt?
Viss, kas tev pieder, kādu
dienu tiks atdots.
Tāpēc dod pašlaik, lai
došanas laiks pieder
tev, nevis taviem pēctečiem.
(H. Džibrāns)
Došanas laiks ir beidzies Aivaram Ieveniekam. Šodien, kad ir viņa pēdējā diena šajā pasaulē, daudzi Aivaru piemin ar sirsnību, skumst par viņa aiziešanu. Būdams kurzemnieks, lielāko mūža daļu viņš ir atdevis Zemgalei un tās ļaudīm, ne tik atvērtiem, ne tik labestīgiem, kāds bija Aivars.
Ir smagi teikt šo vārdu – bija. Vēl pirms pāris nedēļām pēc florbola spēles vēlā vakarā telefonā skanēja viņa balss un vaicājums, kad avīzē varēs informēt par rezultātu. Bija jūtams, ka Aivars runā ar grūtībām, viņš noteica: “Esmu ļoti slims.” Mēs nedomājām, ka tik ļoti…
Ir tādi cilvēki – ar devēja sirdi. Un Aivars prata dot, domājot par daudziem. Kolēģiem, draugiem, kaimiņiem, sportistiem…
Došana var būt tik dažāda. Arī smaidā, arī vārdā izteikta, arī stingrā un siltā rokasspiedienā.
Viņam patika stāstīt, kā veicies medībās, un bieži pēc tām Aivars steidzās uz florbola spēlēm. Vienmēr sasveicinājās ar spēlētājiem, uzmundrināja, priecājās par to, ka komandā ienāca jauni sportisti. Puiši viņu cienīja. Aivars atgādināja, ja kādam florbolistam bija jubileja, sekoja līdzi visa čempionāta notikumiem. Vairākus gadus ar Aivara Ievenieka gādību tika sponsorēta un veicināta šī sporta veida attīstība rajonā. Viņu vienmēr interesēja, kas notiek rajona sportā un rajona dzīvē.
Mūžības vārti viegli atvērsies Aivara Ievenieka dvēselei, kas vienmēr bija gaišuma piepildīta.
Dziļā cieņā INGA ŪBELE, MĀRĪTE OZOLIŅA
