90 gadu jubileju svin Marija Jarmalaviča.
Bauskas novada Vecsaules pagasta Jaunsaules iedzīvotāja Marija Jarmalaviča, kura nedēļas nogalē kopā ar radiem Ozolaines klubā nosvinēs iespaidīgo jubileju, priecājas, ka vecumdienas var pavadīt mierīgi. Beidzot viņa var atpūsties un neraizēties par to, vai bērniem būs, ko ēst, vai mājās kārtējo reizi nepārnāk pārmēru iereibis vīrs. «Man bija ļoti grūta dzīve,» noteic jaunsauliete.
Atnāk ļaunā pamāte
Marija ir dzimusi Radvilišķos Lietuvā. Divu gadu vecumā viņa zaudēja māti, un tālākais scenārijs līdzinājās pasakām par ļauno pamāti. Tēvam apprecoties vēlreiz, viņa jaunajā ģimenē kļuva nevēlama. Tad viņu pie sevis paņēma mammas māsa. Marija atceras, kā viņai kā bērnam bija grūti pieņemt patiesību, jo pati gribējusi palikt pie tēva, nevis tantes. Dzīvojot pie tantes, viņai nācās palīdzēt lauku darbos. To bija tik daudz, ka neatlika laika mācībām. Jubilāre skolā ir izglītojusies tikai gadu.
Tantes mājas Marija pameta 21 gada vecumā, apprecot kaimiņu puisi un sākot patstāvīgu dzīvi. Brīžos, kad kāds no bērniem bija pietiekami paaudzies, ikdiena pagāja darbā kolhozā. Marija pārliecināta, ka pēckara dzīve Lietuvā bijusi daudz smagāka nekā Latvijā: «No rīta līdz vakaram smagi nostrādā un vēl paliec parādā. Par katru nostrādāto dienu man maksāja piecas kapeikas. Izlēmām pārcelties uz Latviju. Tolaik tā darīja daudzi lietuvieši, tāpēc viņu te ir tik daudz. Šeit kolhozos maksāja vairāk un vēl varēja saņemt prēmiju.»
Cerēja uz pārmaiņām
Iekārtojušies Skaistkalnes pusē, taču prieks par jauno dzīves sākumu bija īss, jo drīz vien jubilāres vīrs sāka aizrauties ar alkoholu. Kā alga, tā nedēļu viņš mājās nerādījās, kamēr gan savus, gan sievas līdzekļus nebija nodzēris. Taču tad, kad pārnāca mājās, izcēlās konflikti, kas beidzās ar rokas pacelšanu pret sievu. Visvairāk Marijai sāp sirds par to, ka vīra atkarības dēļ bērniem nebija, ko ēst. Taču tas dzīvesbiedru neesot uztraucis. «Teica – ja grib ēst, lai iet uz zirņu lauku,» atceras Marija.
Kaut citi viņu mudinājuši šķirties, jubilārei gribējies ticēt, ka dzīvesbiedrs ar gadiem kļūs prātīgāks, taču tā nenotika. Tikai pēc vairāk nekā 20 gadus garas kopdzīves abi tomēr izšķīrās. Pensionāre atklāj, ka otrreiz viņas dzīvē vairs neviens neienāca: «Nevajadzēja arī, negribēju vēlreiz apdedzināties, un kurš gan tādu būtu ņēmis?! Bērnu pilna māja.» Marijai ir astoņi bērni – pieci dēli un trīs meitas, dzimtu turpina 20 mazbērni un 23 mazmazbērni.
Vislabāk jūtas mājās
Kopš šķiršanās Marija dzīvo Jaunsaulē, un viņas bērni ir pabeiguši Jaunsaules pamatskolu. Agrāk, kad viņa viena pati baroja 115 kolhoza teļus, atvases pēc skolas mātei gāja palīgā. Lai arī smagais darbs nav saudzējis jaunsaulietes veselību, jo mugura un kājas liekot sevi manīt, tā tik un tā ir ļoti laba, pat apskaužama. «Daktere Lagzdiņa saka – nevarot pateikt, ka mammai būtu 90, drīzāk jau 70 gadu. Mamma pati taisa ēst, mazgā traukus, sanes ūdeni, pabaro suņus un kaķus. Citreiz vairāk par mani dara,» stāsta jubilāres meita Daļa. Visvairāk ģimene ir iecienījusi Marijas gatavotās kotletes – tik gardas neviens cits neprotot izcept.
Būdama katoliete, Marija bez baznīcas nevar iztikt. Divreiz gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās – pie viņas no Ozolaines katoļu baznīcas ciemos atbrauc mācītājs Romualds Baļčūns.
Jaunsauliete uzskata, ka grūtās dzīves dēļ neko uz pasaules nav redzējusi, nekad nav bijusi Zooloģiskajā dārzā, ko teju vai katrs vismaz reizi mūžā apmeklējis. Taču tagad, kad bērni piedāvā māti uz turieni aizvest, Marija atrunājas: «Ja jauna netiku, tad tagad vairs nevajag. Nekur negribu braukt, vislabāk jūtos savās mājās.»
