Pirms neilga laika laikrakstā tika diskutēts par to, kas būs rajona Centrālās slimnīcas vadītājs. Ievēlēja, ja nemaldos, kādu Ziedones kundzi, kura nav baušķeniece un nav medicīnas darbiniece.
Pirms neilga laika laikrakstā tika diskutēts par to, kas būs rajona Centrālās slimnīcas vadītājs. Ievēlēja, ja nemaldos, kādu Ziedones kundzi, kura nav baušķeniece un nav medicīnas darbiniece.
Ārstējoties slimnīcā, redzēju, ka tās vadībai gan maz rūp, kā jūtas slimnieki. Tiku guldināta «lepnā» importa gultā – galīgi izgulēti matrači (gulēju ar saviem sāpošajiem kauliem kā uz kamieļa muguras). Tad kādas slimnieces dēlam izdevās gultu noregulēt, varēju kājas nolikt zemāk, bet tad atkal slīdēju no gultas ārā. Laipna sanitārīte arī pūlējās kaut ko labot, bet bez panākumiem.
Naktī uznāca sirdslēkme, bet dežūrmāsiņu nevarēju izsaukt. Pie gultas zvans ir, bet bez vadiņa. Saucu tuvāko palātas biedreni, bet viņai tā pati nelaime. Labi, ka pašai līdzi bija nitroglicerīns, kaut kā sagaidīju rītu. Tad māsiņa laipni paskaidroja, ka vajagot pieklauvēt pie sienas, viņa esot blakus telpā. Pēc smagas nakts ar ratiņiem aizstūmos līdz vannasistabai, bet mazgāties dušā nemēģināju, jo bail basām kājām stāvēt uz aukstas cementa grīdas. Kāju paliktnīši no gumijas, pēc sanitāres skaidrojuma, esot nozagti un aiznesti. Manuprāt, koka redelītes gan varētu izgatavot un nolikt dušas telpā. Guļot slimnīcā, daudzas zāles jāpērk pašiem slimniekiem, jo ārstniecības iestādei nav tik daudz naudas. Piezvanīt uz mājām ļoti grūti, jo ir kopīgs telefons personālam un slimniekiem.
Daudz laba gribas pateikt par terapijas nodaļas ārstiem, māsiņām un sanitārēm. Palātas tīras, labs, garšīgs ēdiens, par ko liels paldies saimniecēm. Viss labais panākts ar personāla centīgu darbu. Taču ar to vien nepietiek. Daudzos jautājumos vajadzīgs direktores atbalsts, rūpes par slimnīcu, lai pacienti varētu justies kā cilvēki. Veļa slimnīcā tīra, bet tik salāpīta, ka vairāk nav iespējams, daļa matraču vispār nelietojami. Nezinu, vai blusu ķeršana un tarakānu sišana palātās veicina slimnieku «sportisko garu»…
M. MARCINKUS, pensionāre
