Redakcijas telefonakcijā otrdien, 15. septembrī, uz iedzīvotāju jautājumiem atbildēja NORMUNDS PĒTERKOPS, 6. Saeimas deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas sekretārs.
Redakcijas telefonakcijā otrdien, 15. septembrī, uz iedzīvotāju jautājumiem atbildēja NORMUNDS PĒTERKOPS, 6. Saeimas deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas sekretārs.
– Dzīvoju pašvaldības mājā, kuru šogad nav paredzēts nodot privatizācijai. Ko darīt, ja vēlos savu dzīvokli privatizēt?
– Ja pašvaldība nerosina ar pieteikumu privatizācijai, tad īrnieks var griezties privatizācijas komisijā lūgt paātrināto privatizāciju. Šādā gadījumā netiek novērtēta mājas reālā situācija, bet ņemts vidējais aprēķins – divi sertifikāti par vienu kvadrātmetru. Tātad – jums ir tiesības kļūt par dzīvokļa īpašnieku, kaut arī pašvaldība vilcinās izsludināt ēku privatizācijai. Likumdošana paredz, ka visas mājas ir jānodod privatizācijai līdz nākamā gada 1. jūlijam. Iesaku visiem īrniekiem rakstīt privatizācijas komisijai, lai māju nodod privatizācijai un lai komisija argumentē vilcināšanās iemeslus.
– Privatizācijas tempi ir gausi, vai nepazaudēsim savus sertifikātus?
– Sertifikāti būs derīgi privatizācijai, kamēr vien pašvaldībai būs mājas, ko pārdot. Likumdošanā tiks izdarītas pārmaiņas, kuras līdz šim neieviesām, lai neļautu pašvaldībām vilcināt privatizācijas procesu. Ja arī māja privatizācijai tiks nodota vēlāk, pēc nākamā gada 1. jūlija, sertifikāti, lai privatizētu dzīvokli, joprojām būs derīgi.
– Vecumniekos februārī noīrēju dēlam dzīvokli, slēdzot apakšīres līgumu uz vienu gadu. Dzīvokli izremontējām. Bet kādu dienu izīrētājs uzlauza dzīvokli un ielaida tajā nākamo īrnieku…
– Apakšīres līgumu var izbeigt, abām pusēm vienojoties. Turklāt, izīrētājam, ja viņš vēlas lauzt īres līgumu, par to trīs mēnešus iepriekš īrnieks jābrīdina. Strīdus gadījumā līgumu izbeidz tiesas ceļā. Jūsu gadījumā jāgriežas tiesā, jo izīrētājs vienpersoniski lauzis īres līgumu. Ja esat pildījusi līguma visas prasības, tiesu zaudēs izīrētājs. Jums ir tiesības prasīt atjaunot īres līgumu un piedzīt kompensāciju par nodarīto morālo zaudējumu.
– Kāpēc 1940. gadā Latvijā bija 17 tūkstoš ierēdņu, bet 1992. gadā – 191 tūkstotis? Vai esam palikuši vienpadsmit reižu dumjāki?
– 1941. gadā, kad Latvijā ienāca Padomju Armija, visas saimnieciskās un administratīvās lietas valsts pārņēma savā pārziņā, radās liela ierēdņu masa. Pie šī jautājuma ir sākts strādāt tikai šogad – janvārī Ministru kabinets ir izvirzījis valsts pārvaldes un pašvaldību komisijai izvērtēt visas valsts un pašvaldību funkcijas.
– Varbūt Ulmanis 1934. gadā izdarīja pareizi, ka visas partijas padzina? Kāpēc vajadzīga Saeima?
– Ja uzskatām, ka vara pieder tautai, tad tauta šo varu var realizēt ar saviem pilnvarotiem pārstāvjiem. Ja tauta uzskata, ka visas savas tiesības var pilnvarot vienam cilvēkam, tā ir viņas griba. Lai pieņemtu lēmumus, 100 cilvēkiem vienoties par kādu konkrētu programmu nav vienkārši. Partijām turpretī ir sava programma un komanda.
– Rajona Padomes priekšsēdētājs un viņa vietnieki saņem algu gan Padomē, gan savā pašvaldībā. Kā jūs vērtējat, vai pie mūsu zemajiem dzīves apstākļiem tas ir taisnīgi?
– Saeimā, lemjot par šo jautājumu, nonācām pie vienošanās, ka katram jāsaņem samaksa par darbu, ko viņš padara. Nolēmām, ka tam, cik lielas algas var izmaksāt Padomes vadībai, jāpaliek vietējo pašvaldību ziņā.
– Vai jums nešķiet, ka rajonu padomju darbā ir pretrunas neveikli izstrādāto likumu dēļ?
– Deleģētajās padomēs pašvaldību vadītājiem ir problēma strādāt kopā. Šodien aktuāls paliek jautājums – varbūt nepareizi esam rīkojušies, ka rajona pašvaldībā esam iekļāvuši gan pilsētas, gan pagastu pašvaldības. Domāju, ka rajona līmenis jāatstāj tikai pagastu pašvaldību kompetencē.
Pašreizējais padomes modelis labi «nestrādā», jo pagasta priekšsēdētājs ir atbildīgs par to teritoriju, kurā viņš ievēlēts. Nonākot rajona sēdē, viņam jāsāk domāt par visu rajonu. Šāda situācija bieži vien pašvaldības vadītājam liek nonākt pretrunās ar sevi.
