Vecos laikos un vēl tagad viena otra tautumeita pati noauž un uzšuj sev tautastērpu.
Vecos laikos un vēl tagad viena otra tautumeita pati noauž un uzšuj sev tautastērpu. Padomju laikos koriem un tautasdeju grupām tos deva darbavieta vai kolhozs. Tie visi bija pārsvarā šūti fabrikās vai arteļos. Velc tik mugurā un nedomā, vai tērps ir pareizi veidots!
Man izbrīnu radīja kādas bārbelietes raksts, kurā viņa min, ka vēl esot jādzied korī ar veco, kolhoza doto tautastērpu un ka pašreizējā pagasta padome nevarot nopirkt jaunus. Latviešu sievietes – tautumeitas – mūžu mūžos ir pašas darinājušas sev tautastērpu, izņemot padomju laikus.
Katrs tautastērps ar mazām niansēm atšķiras krāsā vai rakstu platumā un biezumā. Tas pats ar blūzes izšūšanu un vainadziņu darināšanu. Bieži tautastērps, ko valkāja māmuļa, viņai aizejot veļu valstī, palika meitai.
Šodien varbūt nav iespējams pašai uzaust drēbi svārkiem, bet to jau var nopirkt vai pasūtīt Bauskā. Blūzi gan pati var izšūt, un tas prasa uzņēmību. Ar lūgšanos šodien nekur netiksim.
Pastalas nepiederas pie latviešu tautastērpa. Tie ir darba apavi. Pie tautastērpa valkājamas kurpes, vīriešiem – zābaki. Ja palasām mūsu dainas, tad tur atradīsim, ka visvairāk tiek pieminētas kurpes un zābaki, tad vīzes, vismazāk – pastalas.
