1948. gada 16. maijā deviņi zirgu pajūgi no Budbergas luterāņu baznīcas slaidā riksī traucās uz Tunkūnu puses «Ruiķiem», vedot uz kāzu mājām Ainu un Kārli Āžus, viņu viesus.
1948. gada 16. maijā deviņi zirgu pajūgi no Budbergas luterāņu baznīcas slaidā riksī traucās uz Tunkūnu puses «Ruiķiem», vedot uz kāzu mājām Ainu un Kārli Āžus, viņu viesus.
Meita Ārija, dēls Jānis, trīs mazdēli, mazmeita un mazmazmeitiņa bija goda viesi šī gada maijā, kad Aina un Kārlis svinēja zelta kāzas. Pavadīti skaisti, grūti un arī bagāti kopdzīves gadi.
«Indrānos» skan vijole
Nekur tālu Kārlis savu iecerēto nav gājis lūkoties – tepat vien cauri mežiņam no Panemunes uz Tunkūniem. Andrejos pirmo reizi Aina tika noskatīta, bet jau maija vidū dzertas kāzas un viņa pārvesta kā saimniece uz «Indrāniem».
Kārļa 30 darba gadu aizritējuši vietējā kolhozā par grāmatvedi, iecirkņa priekšnieku un būvdarbu vadītāju. Aina savukārt visu darba mūžu nostrādājusi fermā. Kārlis lepojas ar savu māju nosaukumu. Agrāk tās sauktas par Vizbuļiem, bet tā kā mājas ar līdzīgu nosaukumu tuvumā jau bijušas, tad šīs norīkots pārdēvēt. Kārlis ieteicis Indrānus kā Rūdolfa Blaumaņa drāmā.
Mākslas un mūzikas pasaule Āžu ģimenei tuva bijusi visu mūžu. Aina atceras mātes stāstīto, kā viņa kopā ar Antmani-Briedīti ganos gājusi, bet Leonīds Breikšs bijis mātes krustdēls. Savukārt «Bauskas Dzīvei» viesojoties «Indrānos», Kārlis ņēma savu veco vijoli, notrausa stīgām putekļus un izvilināja no tās jaunības tīkamākās melodijas – vecās brāļu Vinteru dziesmas. Vijolspēli viņam iemācījis tēvs un tagad vecumdienās ir ko atcerēties, kā, piemēram, kopā ar pagasta vīriem jaunībā kāzās un zaļumballēs spēlēts.
..liek vīru gulēt un miers!
50 gadu kopā dzīvojot, Aina un Kārlis viens otru ir labi iepazinuši. «Aina jau ir īstā saimniecības vadītāja,» stāsta Kārlis. «Es vairāk ar mašīnām un traktoru, bet viņa nosaka, ko pirkt, ko pārdot.» «Kārlis ir mierīgas dabas cilvēks,» tā dzīvesbiedru raksturo Aina, «ja kādu mēriņu pavairāk iedzer, tad tik jānoliek gulēt un miers. Tā jau nav, ka pa garajiem gadiem kāda strīda liesmiņa nebūtu aizdedzināta. Esmu dzimusi Jāņu dienas rītā, kad saulīte pagriežas uz ziemas pusi, tāpēc esmu i jautra, i dažreiz dusmīga.»
Sirmajam pārim vēl ir spēks un uzņēmība apkopt četras govis un astoņas cūkas, vadīt visu lauku saimniecību. «Bērni iebilst pret mūsu lauku darbiem,» stāsta Kārlis.
«Dēlam ir jauna māja Ādažos, kad vairs ar saviem darbiem nespēsim tikt galā, tad būs jādodas pie viņa. Māja atrodas skaistā vietā pie Gaujas, kaut gan man labāk patīk Mēmele, kas plūst pāris simt metru no mājām. Te ir arī gandrīz divus hektārus lielā Sesku sala, lielākā Mēmelē,» viņš piebilst.
Sadzīvot palīdzējušas grūtības
Tiekoties ar Ainu un Kārli, neizpalika arī jautājums par ilgās un laimīgās kopdzīves noslēpumu. Tā atklāšanu šoreiz uzņēmās Aina: «Darbs un dzīves grūtības, kas bija jāpārvar, mūs ir kopā saturējušas. Daļai mūsdienu jauno pietrūkst tieši pacietības ar likstām tikt galā. Un vēl mūs saistīja pienākums izskolot bērnus, ievadīt viņus drošā dzīvē. To arī esam izpildījuši, tāpēc es nebaidos par savu mūžu teikt, ka tas ir dzīvots laimē.» Kārlis klausās, paklusē, tad paņem savu veco vijoli. Izskan tik sērīgās dziesmas melodija – «Reiz ziedošā dārzā es iegāju un plaukstošu rozi tur ieraudzīju…».
