Solveigas un Aivara Ikertu dzīvoklī Bauskā vienuviet sastapušies 156 svilpavnieki un 77 zvaniņi.
Solveigas un Aivara Ikertu dzīvoklī Bauskā vienuviet sastapušies 156 svilpavnieki un 77 zvaniņi. Kolekcijā ir darinājumi, kas atvesti no dažādām pasaules valstīm, veidoti no atšķirīgiem materiāliem. Par katru no tiem Solveigai Ikertei ir savs stāsts.
– Piekrītu tiem, kuri mēdz sacīt, ka visi cilvēki iedalāmi divās grupās. Vieniem piemīt tieksme kaut ko krāt, otriem – nepiemīt.
1975. gadā, būdama ekskursijā Šauļos, nopirku pirmo svilpavnieku – māla pūcīti. To uzdāvināju Aivaram, jo viņš absolvējis Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti, kuras simbols ir pūce. Tā pamazām ar šiem nieciņiem piepildījās paliels plaukts, kurš reiz ar visu kolekciju nelaimīgi nokrita no sienas. Daži svilpavnieki ir atsūtīti no Kanādas, citus no Pēterburgas atvedis tur dzīvojošais ģimenes draugs Dima. Tomēr lielākā daļa kolekcijas ir Latgales un Lietuvas meistaru darinājumi.
Sadzīves pakalpojumu kombināta pastāvēšanas laikā atbrauca viesi no Kirovas. Viena no viešņām nakšņoja pie mums. Izrādījās, ka ciemos ir slavenās Dimkovas rotaļlietu fabrikas māksliniece l. Faļiļejeva. Vēlāk Krievijas Televīzijā redzēju dokumentālo filmu par viņu. Pārsteigta un aizkustināta par to, ka šeit Latvijā kāds krāj svilpavniekus, māksliniece man no Kirovas atsūtīja 10 kilogramu smagu saini ar īstiem Dimkovas svilpavniekiem.
Pamazām kolekciju sāka papildināt draugu un paziņu dāvātie svilpavnieki, kas atvesti no malu malām. Meita Laura kādā Rīgas salonā reiz nopirka svilpavnieku, kura pamatnē bija iniciāļi «J. M.» . Izrādījās, ka tas ir baušķenieces Veldas Mizišas dēla Jura darinājums, kas salonā nokļuvis pēc kāda gadatirgus.
Zvaniņus krāt iesāka Aivars. Pats lielākais zvans mums ir no Latvijas. No Holandes atvesti divi zvaniņi. Mazākais ir tikai 1 centimetru īss zvana atveids kokā, otrs ir no porcelāna kā maza lellīte tradicionālajās koka tupelītēs. Šajā kolekcijā ir arī pasta vagona zvaniņš. Tā ir piemiņa no mana vectētiņa, kurš bija dzelzceļnieks. Mums ir zvaniņi, kuri vesti no Raiņa un Aspazijas dzīves vietām Lugano, no Zalcburgas. No Austrijas atvedu kristāla zvaniņu, bet pavisam nesen Lāsma Kugrēna man atveda no salmiem pītu zvaniņu, kas tapis Baltkrievijā.
Varbūt drīz sāksim krāt vēl kaut ko. Mums jau ir vairākas krūzītes ar dažādu valstu un pilsētu simboliku un arī trīs zilonīši, no kuriem viens pirkts Svētā Marka laukumā Venēcijā.
