Sarunai ar JEVGEŅIJU AĻĻENU mani rosināja Bauskas luterāņu draudzes dāmas, kuras nereti apciemo viņas mammu. Viņas apgalvoja, ka Jevgeņijas atmiņas par piensaimniecības nozarē nostrādātām trim desmitgadēm varētu būt ļoti saistošas.
Sarunai ar JEVGEŅIJU AĻĻENU mani rosināja Bauskas luterāņu draudzes dāmas, kuras nereti apciemo viņas mammu. Viņas apgalvoja, ka Jevgeņijas atmiņas par piensaimniecības nozarē nostrādātām trim desmitgadēm varētu būt ļoti saistošas.
Vai profesijas izvēli ietekmēja laukos pavadītā bērnība?
– Nezinu gan. Esmu gluži parasts cilvēks. Uz piensaimniecības skolu aizgāju tādēļ, ka divos gados varēja apgūt arodu, turklāt audzēkņiem maksāja stipendiju. Pēckara gados valdīja liels trūkums, un šie faktori bija ļoti svarīgi. Valmierā ieguvu sviesta meistares kvalifikāciju, taču sāku strādāt par laboranti. Mana pirmā darbavieta bija Lorbērģu pienotava Valkas rajonā. Arī mans vīrs Jānis Aļļens ir piensaimnieks. Lorbērģos viņš bija siera meistars.
Manās bērnu dienu atmiņās ir saglabājies lauku pienotavas tēls – cilvēki baltos uzsvārčos, milzīgas kannas un jau pa gabalu jūtams īpatnējs aromāts. Toreiz domāju, ka strādnieki tikai pārlej pienu no vienas kannas citā. Uzzinot, ka pienotavas ir arī nelielas ražotnes, man bija lieli brīnumi.
– Tagad neviens neticēs, ka pārstrādes uzņēmums var darboties bez elektrības, taču Lorbērģu pienotavā tās nebija. Sviesta kuļmucu grieza ar siksnām, bet strāvu ražoja ģenerators. No kolhozu fermām un zemnieku saimniecībām pienu veda ar zirdziņiem. Mēs, laborantes, cilājām milzīgās kannas, svērām produkciju, pēc tam kannas pašām vajadzēja arī izmazgāt. Kājas visu dienu bija ieautas gumijas zābakos, jo klons nemitīgi tika skalots ar ūdeni. Vasarā katru dienu strādājām caurvējā – nekādas ventilācijas taču nebija. Piensaimniekiem ir tajos gados sacerēta himna, kurā sevi dēvējam par “svelmaino cehu vergiem”.
Pastāstiet, lūdzu, par mazo pienotavu sniegtiem pakalpojumiem!
– Bija iespējams nodot pienu, saņemot atpakaļ noteiktu daudzumu vājpiena un naudu, kā arī vienoties par izejvielas pārstrādi sviestā vai sierā. Jau iepriekš tika izrēķināts, cik kilogramu sviesta vai siera var saražot no piena konkrēta daudzuma. Sieru pasūtīt lauciniekiem nebija izdevīgi, jo tad neizsniedza vājpienu, bet visiem to vajadzēja cūku un sivēnu barošanai.
Jo lielāka bija pienotava, jo vairāk izejvielas nācās piegādāt Rīgas kombinātam. Viņi paši brauca ar cisternām pakaļ.
Ja pareizi saprotu, tad katrā centriņā atradās pienotava, uz kurieni visi veda produkciju. Bet ko nozīmē vārds “krejotava”?
– Tās bija pieņemšanas vietas, kas veica vienu funkciju – piena pārstrādi krējumā. No mazajām krejotavām gatavais produkts tika nogādāts uz pienotavu, kas specializējās sviesta ražošanā. Tā bija Grenctālē, kur 1960. gadā mans vīrs sāka strādāt par direktoru. Mūsu pārziņā bija vismaz piecas nelielas krejotavas. Grenctālē ražojām milzīgu daudzumu sviesta, vedām uz noliktavām Rīgā. Tolaik šis produkts bija izdevīga eksportprece.
Mazo krejotavu un pienotavu masveida slēgšana sākās 60. gadu beigās. Mans vīrs jau bija kļuvis par Dobeles piena kombināta direktoru, bet es nolēmu meklēt darbu Bauskā. Toreizējais piena kombināta direktors Elmārs Kaktiņš man piedāvāja braukt uz Stelpi, kur nesen bija nodots ekspluatācijā jaunais sviesta cehs. Darbinieki tur varēja saņemt dzīvokļus, taču es atteicos, paliku Bauskā un sāku strādāt biezpiena cehā.
Kāda tolaik izskatījās ražotne, salīdzinot ar jūsu iepriekšējām darbavietām?
– Uzņēmums atbilda tā laika augstākajiem standartiem. Pirms dažiem gadiem Bauskas vecās pienotavas vietā bija uzcelti jauni korpusi, iegādātas modernas iekārtas. Produkcijas sortiments bija plašs – skābais, saldais krējums, saldējums, siers, piens, kefīrs, biezpiens, saldie sieriņi. Atceros vienu vasaru, kad pieņēmām 180 tonnas piena, bet uz Stelpi katru dienu vedām divas trīs cisternas krējuma. Tās bija piena upes vārda tiešā nozīmē.
Kad Elmārs Kaktiņš aizgāja pensijā, par direktoru sāka strādāt Andris Dīcmanis. Dzīve kļuva saviesīgāka, jo kopīgi svinējām jubilejas, suminājām centīgākos strādniekus. Mēs jutāmies vienoti, bijām sava uzņēmuma patrioti, lepojāmies ar produkcijas augsto kvalitāti. Bijām pārliecināti, ka piensaimniecībai Latvijā ir nodrošināta strauja attīstība.
Tagad ar bijušajām kolēģēm jokojam, ka mums ir veicies, jo īstajā laikā aizgājām pensijā, un bezdarba draudi mums ir gājuši secen.
Man ir radies iespaids, ka visi ražošanas procesi mūsdienās ir automatizēti. Droši vien arī piena pārstrādes uzņēmumos roku darbs vairs netiek izmantots.
– Es nezinu, kā notiek lielajās ražotnēs, bet domāju, ka gluži bez roku darba nevar iztikt. Protams, nav vairs ne kannu, ne piena pudeļu, bet atsevišķos pārstrādes ciklos automāti nevar aizstāt cilvēka rokas. Piemēram, biezpienu sildot, nedrīkst šķidrumu strauji sakult, tas ir jāmaisa ar lielu koka menti. Mēs nācām uz darbu četros no rīta, lējām divarpus tonnu tilpuma dubultsienu vannās pienu un vājpienu, pievienojot skābkrējuma tīrkultūru. Kad maisījums bija ieskābis, sākās sildīšana. Stāvējām pie vannām un lēni maisījām, lai biezpiens būtu graudains.
Piena piegādātājiem ir noteiktas ārkārtīgi augstas kvalitātes prasības, piemēram, visiem jāiegādājas dzesēšanas iekārtas.
– Dzesēšana vienmēr ir bijusi smaga problēma. Ja iepriekšējās dienas slaukumam pielej klāt tikko iegūtu pienu, par kādu kvalitāti vispār var būt runa? Tāpēc es uzskatu, ka prasības nebūt nav pārspīlētas. Cita lieta, ka pāris gotiņu īpašniekiem ir finansiālas grūtības nopirkt visas nepieciešamās ierīces.
Katrs laikmets nes līdzi pārvērtības. Kopš Latvijā ir radikāli mainījušies ēšanas ieradumi, daudzi vairs negrib dzirdēt par piena produktiem ar augstu tauku saturu. Bet vēl pirms gadiem piecpadsmit par treknu pienu piegādātājiem maksāja daudz vairāk nekā par liesu. Arī es un mamma cenšamies pielāgoties un nelietot pienu, kura tauku saturs pārsniedz divarpus procentus.
****
– Jevgeņija Aļļena (Zīvere) ir dzimusi Čudovas sādžā Novgorodas apgabalā.
– Viņas vecvecāki uz Krieviju pārcēlās pēc Pirmā pasaules kara.
– 1942. gadā no frontes zonas Zīveru ģimene tika evakuēta uz Latviju un apmetās Valkas rajonā.
– Jevgeņija ir beigusi Valmieras piensaimnieku skolu un šajā nozarē strādājusi no 50. gadu vidus.
– Bauskas piena kombinātā no 1969. līdz 1992. gadam bijusi strādniece, vēlāk – meistara palīdze.
