Esam jau pieraduši, ka komunikācija ar lielākajām Rīgas slimnīcām, sakaru pakalpojumu sniedzējiem, Latvenergo un citām mūsu ikdienai nozīmīgām iestādēm iespējama vien noklausoties nevajadzīgi garus tekstus, kas vispirms sākas ar skaidrojumu, kādu valodu izvēlēties un kam esam piezvanījuši. Un tas nepārprotami vajadzīgs pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai. Interesanti zināt, kā tieši tas notiek?
Pēdējā laikā dažās iestādēs ieradušies arī «roboti», automātiskie atbildētāji, kas sniedz skaidrojumus uz biežāk uzdotajiem jautājumiem. Tomēr daudzi atzīst, ka nekas nevar aizvietot dzīvu sarunu ar pieredzējušiem nozares profesionāļiem.
Acīmredzamāka kļūst realitāte, kurā savstarpējā komunikācija «cilvēks cilvēkam» arvien vairāk tiek izstumta no aprites. Nenoliedzu tehnoloģiju priekšrocības, kas sniedz daudz ērtību, taču, iespējams, strauji tuvojamies robežai, kur cilvēks kalpos programmatūrai, nevis otrādi. Tad, kad pazaudēta mēra sajūta un zaudēts līdzsvars starp vērtībām, prioritāšu noteikšanu atstājot datorprogrammas ziņā, cilvēks pārvēršas par attālinātu skrūvīti atsvešinātā mehānismā.
Taču visvairāk sarūgtina, kad valsts iestādē sastopies ar ierēdni, kurš strādā formāli un vienaldzīgi, bez motivācijas panākt tādu sava darba rezultātu, kas kalpotu cilvēkam apmeklētājam, vietējai kopienai, novadam un valstij. Par šādu «speciālistu» spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus jau sen varam aizmirst, grūti saņemt arī informāciju, uz kuru tiešām var paļauties. Lielākoties atbildes pat uz ļoti vispārīgiem jautājumiem var saņemt tikai ar iestādes augstu stāvošas priekšniecības atļauju, bet darbinieks «uz vietām» nav tiesīgs bilst ne pušplēsta vārdiņa, visbiežāk aizbildinoties ar privātuma politiku un datu aizsardzības regulu. Vai tiešām tā funkcionē brīva, atbildīga un demokrātiska valsts?
