Stāvam Īslīces pagasta «Vecģeriņu» sētā, un tās saimnieks trešajā paaudzē Kārlis Kalējs, rādīdams ar roku pāri tuvējam laukam, stāsta..
Stāvam Īslīces pagasta «Vecģeriņu» sētā, un tās saimnieks trešajā paaudzē Kārlis Kalējs, rādīdams ar roku pāri tuvējam laukam, stāsta: «Tur ir Lietuva – Nakrašūni, Nāreikas un Plāne. Kad aizeju pie robežas, tad es varu ar māsīcu sasaukties, kaut gan viņa ir citā valstī. Šis ir tāds īpatnējs apvidus.»
Stāģeļi kādreiz bija plašāki
Kārlis skaidro, ka līdz 1922. gadam Stāģeļi, kur kādreiz bija sešas mājas un vēl daudz apdzīvotu vietu – Lībieši, Mazlībieši, Rudeņi, Pastališķi, Ādžūni –, piederēja Lietuvai. Šī valsts ieguva Palangu un kā kompensāciju Latvijai «piegrieza» papildu teritoriju, arī iepriekš nosauktās vietas. Cara laikā tās bija piederīgas Kauņas guberņai.
K. Kalējs bilst: «Interesanti – katram šim ciematiņam bija sava maza kapsētiņa. Stāģeļu kapi atrodas manā zemē, un tie ir ģimenes kapi. Es un mazdēls te pēdējā laikā darbojamies.» Kārlis uzskata par goda pienākumu kopt un uzturēt kārtību senču dusas vietā.
Pie Augusta Kalēja kapu kopas viņš vēstī: «Uz pieminekļa ir iekalta saulīte, kā simbols vectēva tautskolotāja darbam. Cara laikā viņš savā mājā uz sava riska un par savu naudu mācīja zemnieku bērnus, no 1895. līdz 1905. gadam, kamēr sāka darboties soda ekspedīcijas. Katru gadu viņš 25 – 30 bērniem mācīja latviešu valodu, kas tolaik bija aizliegts. Katram bērnam vajadzēja maksāt tikai vienu rubli cara naudā, ko iztērēja mācību līdzekļiem.»
Aizaugušajās kapu vietās iestādīti divi mazi ozoliņi. Kārlis prāto – ja mani šeit apraks (viņam ir tāda vēlēšanās) un kapu vairs nebūs, te augs kvieši un āboliņš. Un varbūt ozoli kuplos. Tas simtiem gadu stāvēs, ja kāds nenolauzīs.
Viss te ir vecs
«Vecģeriņu» saimnieks ir liels stāstītājs un atmiņu glabātājs. Šķiet, ja viņš visus radurakstus saliktu kopā, būtu liels sējums. K. Kalējs saka: «Dzimtas vietai var aptuveni izsekot līdz 18. gadsimta otrajai pusei. Mājas tagadējais nosaukums ir «Vecģeriņi», pāri ceļam atrodas «Jaunģeriņi», kur saimnieko brālēns Ilmārs. Vecāki šeit visu mūžu dzīvoja, mēs esam tādi vasarnieki, piecus mēnešus gadā te pavadām.» Kalēju ģimene jau ilgus gadus dzīvo Jelgavā, «Vecģeriņu» mantinieka darbavieta pirms pensionēšanās bija Latvijas Lauksaimniecības universitāte.
Sētā vēl saglabājusies 1899. gadā būvēta māla kleķa kūts, vienīgā tuvējā apkārtnē. Kārlis teic: «Te viss ir vecs.» Dzīvojamā ēka gan pārbūvēta pilnībā, un sarkano ķieģeļu namiņš harmonē ar zāliena zaļumu, koku lapotni un košajiem puķu stādījumiem.
Sirds stūrītis
Kārlis un Vija Kalēji nākamgad svinēs zelta kāzas, un daudzi viņu mūža gadi saistīti ar «Vecģeriņiem». Par vīra dzimtas mājām sieva saka: «Šeit ir manas sirds stūrītis. No rīta apstaigāju visu, paskatos, lūk, tas jau zied vai tas jau plaukst. Gaidu – kā ziedi izskatīsies? Katru gadu stādām kaut ko jaunu. Šajā pavasarī meita uzdāvināja desmit gladiolu sīpolus, tagad lūkoju, kādas tās būs. Te es varu atpūsties un ne par ko nedomāt.» Vija Jelgavas 1. ģimnāzijā joprojām māca latviešu valodu un literatūru, audzina klasi. Kalēju meita Līvija māca angļu valodu Skaistkalnes vidusskolā.
Zaļo ainavu papildina raibaļas
Par tuvējiem kaimiņiem – Ilzi un Vidmantu – Kārlis izsakās nedomādams: «Viņi gan strādā kā zvēri.» Tas jāsaprot šī vārda vislabākajā nozīmē. No «Vecģeriņu» sētas saredzamas I. Neimanes gotiņas – melnas un melnraibas. Saimniece uzskata, ka šīs ir pienīgākas par Latvijas brūnajām. Ilze saka: «Viņas ēd, cik grib.» Kā apstiprinājums tam ir milti barības silītēs uz lauka. Ziemas mēnešos gotiņām ēdienkartē ir cukurbiešu graizījumi un rapšu rauši. Ilze rēķina, ka pērn vidējais izslaukums bijis 5700 kilogramu. Bet mērķis ir vēl augstāks – septiņi tūkstoši. «Rīgas piensaimnieks» pērk slaukumu, un Ilze par šo sadarbību ir apmierināta. «Braucu uz visiem semināriem, kurus rīko uzņēmums. Cenšos arī visus vietējos sarīkojumus apmeklēt, vienkārši tas jāpagūst!»
I. Neimanes gotiņas nāk slaucamas rudenī, un ziemas mēnešos, kad piena cena augstāka, ieņēmumi ir lielāki. Tikai nesen nopirkta Dānijā ražota slaukšanas iekārta, un beidzot saimniece var pasaudzēt rokas. Kopš 1989. gada viņa izturējusi tādu slodzi, lopiņu gan sākumā bijis mazāk.
Ar velosipēdu un zirgu
Viteiku pasta nodaļā Rimai Baļčunaitei darba gaitas sākās nejauši. Viņa atceras: «Sovhoza juku laikos iepriekšējā pastniece kaut ko «notaisīja» un man paprasīja pāris dienu pastrādāt, tā i paliku. Vasarā braucu ar riteni, ziemā bez zirga te nav ko darīt. No pasta līdz Stāģeļiem ir astoņi kilometri. Pārsvarā avīzes pasūta pensionāri, laukos viņi laikam ir bagātākie cilvēki…»
Rimas ģimene mājās runā lietuviski, un dēls skolu apmeklēja kaimiņu zemē, netālu no Žeimes. Kamēr nedarbojās Ādžūnu robežpārejas punkts, kādus trīs gadus uz mācībām bija jānokļūst, nelegāli šķērsojot robežu. Arodskolā Lietuvā Renāts ieguva traktora vadītāja tiesības.
Rimai ir divi zirgi, viņa slavē Iecavas pagastā nopirkto: «Četri simti latu samaksāju. Bet tas ir īsts zirgs. Var droši braukt, viņš nebaidās.» Pastnieces ģimenes piemājas zemi uzar traktors, ražu novāc kombains. Visus citus darbus veic ar zirdziņu, jo tā ir vislētāk.
Nosargā senču tikumus
Gabaliņu no lielceļa atrodas «Buki». Tik klasiska lauku sēta, kādu droši vien citur būtu grūti sameklēt. Šeit viss ir ikdienas ritumam pieskaņots – lai būtu ērti un vienlaikus skaisti. Raimonds Kocers un viņa māsa Mairita Šteinberga glabā senču tikumu. Katrai lietai atrasta sava vieta. Saimnieka darba vietai plašajā šķūnī ir kāds neparastāks akcents. Žūstošas pirtsslotas no gaismas sargā klūdziņu pinums. Uz skapīša nolikts māzers, kas atgādina kādu meža zvēru. Apskaužami precīzi un dekoratīvi dārzā izceļas kāršu pupu rinda, kuras balstus veidojis Raimonds. Viņš teic, ka dienesta laikā bijis mākslinieks noformētājs.
Noprotams, idejas vides uzturēšanai rodas pašas par sevi. Pie kūtiņas aizgalds dekoratīvi aizaudzēts ar lekniem ķirbjiem. Sētsvidū koši staro samtenes. Aiz šķūņa ir «duškabīne», kuru Raimonds pats atjautīgi sameistarojis. Viņš piebilst: «Nav man, kad garlaikoties. Jau trīs reizes šajā vasarā esmu dārzu izpļāvis. Vienā galā beidzu un no otra atkal sāku.»
Tālumnieki nav aizmirsti
Ciemu stundas Īslīces pagasta nomalē nevieš bezcerību. Pašvaldības priekšsēdētāja Vera Purmale vēstī, ka uz šo pusi atbrauc skolēnu autobuss, lai aizvestu bērnus uz mācību iestādi. Kā bija solīts, izremontēts ceļš uz «Ribelēm», kur dzīvo divas ģimenes. Tas pašvaldībai izmaksājis astoņus tūkstošus latu. Lauku sētas nav palikušas bez saimniekiem, un vairākums strādā ļoti centīgi.
V. Purmale spriež: «Es saprotu – administratīvi teritoriālā reforma ir vajadzīga. Valdībai ātrāk vajadzētu pieņemt lēmumu, citādi neziņa traucē strādāt un domāt par nākotni.»
