Laikā, kad Latvijas Saeimas deputāti 26. novembrī balsoja par valdības jauno sastāvu, Rīgas centrā smagā avārijā cieta Bauskas mediķi.
Laikā, kad Latvijas Saeimas deputāti 26. novembrī balsoja par valdības jauno sastāvu, Rīgas centrā smagā avārijā cieta Bauskas mediķi.
Bērnu ārste Biruta Kvetkus, pagājušajā nedēļā pārcietusi vēl vienu operāciju, turpina ārstēties Rīgas 1. slimnīcā. Šofera Edvīna Baumaņa veselības stāvoklis joprojām ir ļoti smags. Vienīgi poliklīnikas vecākā medmāsa Dainuvīte Bergmane pagājušajā nedēļā tika pārvesta uz Bauskas slimnīcu.
D. Bergmane guvusi tik smagas traumas, ka pirmajās dienās pēc avārijas Rīgas mediķi nav solījuši neko. Nedēļu pavadījusi uz nebūtības sliekšņa, pārcietusi vairākas operācijas, Bergmanes kundze tomēr atgriezās dzīvē. Mediķi atzinuši, ka viņai esot apbrīnojams gribasspēks un spēja paciest sāpes. Dažas dienas pirms gadu mijas Bauskas rajona Centrālās slimnīcas palātā ar Dainuvīti Bergmani tikās «Bauskas Dzīve».
– Dzimšanas dienu līdz šim svinēju vasaras vidū, bet 26. novembris turpmāk laikam būs daudz svarīgāks, jo varēja būt manas dzīves pēdējais datums. Tomēr neesmu zem zemes! Es elpoju, runāju un priecājos pat tad, kad man sāp, jo arī tas liecina, ka esmu dzīva.
Mirkli pirms avārijas daktere Kvetkus, kura sēdēja mašīnas aizmugurē līdzās dzemdētājai, lūdza šoferi pasteigties. Jaunajai māmiņai kuru katru brīdi varēja sākties dzemdības. Šofera Edvīna Baumaņa vadītajā mašīnā esmu braukusi vairākkārt un vienmēr jutos droša. Tika ieslēgta signalizācija, bākugunis un automašīnas rindā pirms mums to respektēja. Atceros – iebraucam krustojumā, troksnis, neizsakāmas sāpes un tumsa…
Tikai vēlāk uzzināju, ka veselu nedēļu esmu bijusi bez samaņas. Bez aparatūras palīdzības pat elpot nespēju. It kā jutu, ka apkārt kāds staigā, runā, bet nespēju atvērt plakstus. Seja bija piedzīta ar mazām stikla lauskām. Atceros tādu kā murgu, kā sapni. Kāds man pazīstams, pirms laiciņa miris, cilvēks vaicāja: «Ko tad tu te? Ej projām, tev te nav ko darīt!» Varbūt tobrīd biju uz nāves sliekšņa, bet laikam nebūtība negribēja mani pieņemt.
Gribu pateikties visiem, kuri mums pēc avārijas centās palīdzēt un juta līdzi. Uz Rīgu brauca donori, mediķi gādāja nepieciešamās zāles. Reanimācijas nodaļā sajutām vislielākās rūpes, toties 1. slimnīcas 8. ķirurģijas nodaļā, uz kurieni tiku pārvietota, saskāros ar tām pašām problēmām, kas jārisina Bauskas mediķiem. Trūkst medikamentu, līdzekļu algām. Tāpēc jūtos ļoti laimīga, ka esmu Bauskas slimnīcā. Atceļā no Rīgas, braucot mašīnā, gan sajutu neizsakāmas bailes, domāju, ka tās neizzudīs vēl ilgi. Tomēr ceru, ka nākamajā vasarā jau būšu savā zemeņu dobē. Vēlu ātrāku izveseļošanos arī saviem likteņa biedriem Birutai un Edvīnam. Savukārt nevienam nenovēlu piedzīvot to, ko nācās izsāpēt mums!
