Uz barikādēm 1991. gada janvārī brauca daudzi īslīcieši, toreizējā kolhoza ļaudis, atgādināja Ilmārs Briedis.
Uz barikādēm 1991. gada janvārī brauca daudzi īslīcieši, toreizējā kolhoza ļaudis, atgādināja Ilmārs Briedis.
Tolaik viņš strādāja Īslīces gaļas pārstrādes cehā, tagad ir firmas «Baltic Pack» (iepakojuma materiāli, to apdruka un iekārtas) tirdzniecības menedžeris.
Laiks nes dažādas pārmaiņas
– Atceroties cilvēkus, kuri organizēja došanos uz barikādēm, man jāpiemin Georgs Rjabko – cittautietis, kam nevajadzēja skaidrot Latvijas vēsturi. Viņš bija mūsu pusē un notiekošo vairāk ņēma pie sirds nekā dažs latvietis.
Tautas frontes organizācija Īslīcē bija stipra. Nekāda haosa, viss notika ļoti precīzi, uz Rīgu iedzīvotāji devās pēc iepriekš sastādīta grafika, katrs zināja, kad viņam jāierodas uz dežūru pie Televīzijas torņa. Turp brauca no visiem kolhoza iecirkņiem, arī no būvbrigādes, agrokombināta. Gaļas pārstrādes ceham bija jāpiegādā malka ugunskuriem, desas un tēja.
Manas atmiņas par šo laiku ietver dažādas noskaņas. Cilvēkus, kuri devās uz barikādēm, tolaik bija pārņēmusi ticība, cerība, ka šīs dienas ir izšķirošas valsts turpmākajā pastāvēšanā. Bet, ja atceramies, Latvijas neatkarība janvārī taču vēl nebija pasludināta.
Barikāžu dalībnieki uzskatīja, ka viņu klātbūtne šajā brīdī ir nepieciešama, nebaidījās, ka pārmaiņas būs straujas, asas, bet cerēja, ka tautai tās nāks par labu. Tas bija izsapņots, par to tika runāts. Ļaudīm bija tāda stingra apņēmība, ka viņi spēs visu, pārvarēs jebkurus pārbaudījumus. Tagad, pēc desmit gadiem, daudziem šādas pārliecības vairs nav. Tie, kuri pārmaiņu laiku izmantojuši sava biznesa uzplaukumam, tagad brauc mersedesos, bet barikāžu dalībniekiem klājies dažādi. Redzot netaisnību un sabiedrības slāņu norobežošanos, viņi atsakās vēl desmit gadu valkāt pastalas. Atcerieties, bija tāds solījums…
Arī tagad dotos uz barikādēm
Pirms dažām dienām nodevu barikāžu atceres koordinācijas centrā Rīgā vairāku mūspuses dalībnieku anketas. Man tika vaicāts, vai nav saglabājušās kādas fotogrāfijas no 1991. gada janvāra Zaķusalā. Nudien žēl, bet nav, jo mēs jau par to tolaik nedomājām, sak, cik jauki būtu nofotografēties pie ugunskura. Tāpēc, ka tas nebija ne jauki, ne izklaidējoši, bija maz sniega, bet laiks ļoti auksts, tāpēc arī ne viens vien sildījās ar «kočiņu». Tie bija pārāk skarbi brīži, varēja taču būt visādi. Turklāt, vai daudziem toreiz bija fotoaparāti? To dienu fotomirkļus fiksēja tikai profesionāļi.
Nekādi neatceros, kur barikāžu dienās bija likumīgi ievēlētās valdības vadītāji. Viņi pie barikāžu dalībniekiem neatnāca. Vismaz ne pie tiem, kuri dienas un naktis vadīja Zaķusalā. Politiķi parādījās, kad viss bija beidzies.
Ja man vaicātu, vai arī tagad dotos uz barikādēm, atbildētu – jā, esmu tam gatavs. Lai aizstāvētu pārmaiņas, kas nepieciešamas, jo pastāvošā kārtība nav pieņemama daudziem. Sociālā spriedze pašlaik ir nesamērīgi smaga, un var notikt eksplozija. Par pašreizējo valdību un Saeimas deputātiem gribu sacīt tā: pietiek ar vienu tintes pilienu piena kannā, lai sabojātu gan pienu, gan tinti. Negribētu starp viņiem atrasties.
Tomēr es piederu pie tiem, kuri tic, ka būs labāk, cer, ka pārmaiņas būs. Strādāju kopš 1968. gada un šo desmit neatkarības gadu laikā tikai dažus mēnešus esmu bijis bez darba. Mani nav jāpārliecina, ka par sevi ir jācīnās, spējas un zināšanas ir jāparāda. Nedrīkst nolaisties un gaidīt, ka citi mūsu vietā kaut ko nokārtos, bet pēc tam sūroties, ka ir slikti.
