Indiāņi dejo aplī. Arī latvieši dara tāpat. Kāpēc mums patīk sastāties lokā un sadoties rokās? Tas rada drošību.
Indiāņi dejo aplī. Arī latvieši dara tāpat. Kāpēc mums patīk sastāties lokā un sadoties rokās? Tas rada drošību. Es varu sajust divu cilvēku rokasspiedienu un redzēt visu dejotāju sejas. Neviens nevar noslēpties. Man patīk arī apaļi galdi. Pie tādiem sēžot, nav iespējams melot. Aplis rada uzticēšanos.
Uz ielas mani uzrunāja maza meitenīte. Viņa aplūkoja milzīgu krāsainu afišu. Meitenītei ļoti patika zīmējums. Es sacīju, lai viņa mājās mēģina uzzīmēt līdzīgas figūras. «Man nav krāsu, – nevienas pašas. Ir tikai pelēks zīmulis,» atbildēja bērns. Piepeši mana diena kļuva pelēka.
Ziema ir sasalis ūdens. Rudens vēji pieskaras sejai kā metāls. Pavasarī kokus pamodina gaisma. Vasara uzplaiksnī kā uguns. To jau neizdomāju es, bet senie indiāņi. Dīvaini gan. Viņi dzīvoja citā zemē un citā laikā, taču arī šodien nekas nav mainījies.
Rudens zāle man atgādina biezus un neķemmētus matus. Tā nokrāsota nekārtīgās šķipsnās. Šķiet, zālei ir vienalga, kāda tā izskatās. Ziemā zem sniega neviens zāli neredzēs. Es nesaprotu, kur tie rudens mati paliek pavasarī? Viss kļūst tik gluds, tīrs un zaļš!
Bērnībā mani ilgi nodarbināja doma, kā jaunā zālīte zem smagā sniega var zināt, kad tai jāaug. Es baidījos, ka zāle pēkšņi to varētu aizmirst.
LAURA
