Raksts «Vēstures mācīšanā vajadzīga izpratne», kurš bija publicēts laikraksta «Bauskas Dzīve» 27. maija numurā, rosina izteikt dažas piebildes.Ar raksta autoru P. Vīgantu esam tuva gadagājuma cilvēki, tamdēļ vienlīdz labi varējām iepazīties ar cilvēku dzīves apstākļiem, Latvijā valdot abām okupācijas lielvarām. Tos izvērtējot, dažos jautājumos esam vienisprāt, tomēr pastāv viedokļu nesakritība, nepieņemamība.Tiesa, esam atbrīvojušies no lielkrievu šovinisma, bet diemžēl inkubējies un galvu ceļ pašmāju latviskais šovinisms. Piekrītu Kārļa Ulmaņa valdīšanas laika izvērtējumam. Domas ir atšķirīgas par skolotāju kompetenci un nevēlēšanos mācīt Latvijas vēsturi, baidoties, ka nespēs atbildēt uz audzēkņu jautājumiem. Tā varētu būt ar gados jaunajiem pedagogiem, kuri nav pieredzējuši padomju laikus. Visu zināšanu arsenālā ir tikai vēstures notikumu vērtējums, kāds pieņemts neatkarību atguvušajā Latvijā. Vecākās paaudzes pedagogi zinātu atbilstīgas atbildes, bet klusē, jo nevēlas mainīt profesiju… Ja nākotnes cilvēkos gribam ieaudzināt pareizu notikumu izpratni, tad audzināšanas darbs jāuztic vispusīgi zinošiem, ar politiskām partijām nesaistītiem cilvēkiem.Interesanti un lietderīgi skolotājiem būtu uzzināt P. Vīganta domas un ieteikumus, ko atbildēt uz skolēnu sarežģītiem jautājumiem, piemēram: «Mans tētis teica, ka viņa jaunības gados pie «krieviem» bija lielākas iespējas iegūt izglītību trūcīgiem ļaudīm, arī zāles bija lētākas, nebija bail zaudēt darbu. Vai viņam taisnība?» Vai skolotājam teikt, ka tētis melo? Vai arī to, ka tagad to visu garantē deklarācija par cilvēktiesībām, zinot, ka šīs tiesības izmantot nespēj ļoti daudz trūcīgo un arī daļa no vidējās turības slāņa ļaudīm?
