Piedāvāju ieskatu par 1920. – 1930. gados Latvijā visai plaši izplatīto atturības organizāciju darbību mūsu pilsētā.
Piedāvāju ieskatu par 1920. – 1930. gados Latvijā visai plaši izplatīto atturības organizāciju darbību mūsu pilsētā.
Pieredze žūpošanas novēršanā
Nevienam nav noslēpums, ka gan senākos laikos, gan mūsdienās sabiedrībā dažādos veidos ir risināta alkohola pārmērīgas lietošanas problēma. Dažās valstīs to darīja ļoti radikāli, izsludinot «sauso likumu». Tā tas, piemēram, notika ASV 1920. gadā, aizliedzot ražot, transportēt un pārdot visu veidu reibinošos dzērienus.
Prakse pierādīja, ka šādi aizliegumi, kaut bija visai stingri sodi, vairoja vienīgi noziedzīgās pasaules ienākumus, bet minēto netikumu izskaust neizdevās. Dažās valstīs tika veidoti aizliegumi atsevišķām alkoholisko dzērienu grupām, piemēram, Zviedrijas karalis Gustavs Vasa 17. gadsimtā neatļāva tirgoties ar degvīnu. Šis aizliegums tolaik attiecās arī uz vienu Latvijas daļu – Vidzemi.
Aktivizē atturības kustību
Otra cīņas metode pret «zaļo pūķi» ir pretalkohola propaganda, kuras mērķis ir sabiedrības izglītošana. Latvijā atturības kustības aizsākumi meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad vairāki mācītāji aktīvi sludināja atteikšanos no reibinošo dzērienu lietošanas. Tolaik tādi centieni radīja vietējo muižnieku pretdarbību, jo tie ienākumus guva arī no degvīna ražošanas un tirgošanas vietējos krogos. Arī cara valdība šajā jautājumā atbalstīja muižniekus, nevis baznīcu.
Latvijas valdības nostāja 1920. – 1930. gados bija labvēlīgāka atturības kustībai. Tolaik Latvijā darbojās strādnieku atturības biedrība «Apziņa», Latvijas pretalkohola biedrība un skolu jaunatni aptveroši «Cerības pulciņi». Šo organizāciju nodaļas darbojās arī Bauskā. Valstī bija izveidots arī Žūpības apkarošanas fonds, kas piešķīra visai ievērojamus līdzekļus iepriekš minētajām organizācijām.
«Pretalkohola literatūra» bibliotēkā
Tā 1929. gadā šis fonds piešķīra Bauskas pilsētai Ls 1500, kas bija paredzēti bibliotēkas papildināšanai ar «pretalkohola literatūru», attiecīgu priekšlasījumu sagatavošanai un kinofilmu demonstrēšanai, kā arī vietējo atturības biedrību atbalstam.
I. Kļaviņas privātskolā «Cerības pulciņš» darbojās jau no 1924. gada. Tas palīdzēja izveidot līdzīgas skolēnu organizācijas arī citos Bauskas apriņķa pagastos, organizēja «pretalkohola dienas» mūsu pilsētā un citus propagandas pasākumus. Arhīvā saglabājušies dokumenti, kuros minētais «Cerības pulciņš» no Žūpības apkarošanas fonda pieprasa Ls 600, jo «pretalkohola propaganda varētu būt vēl lielāka, ja būtu projekcijas aparāts – epidiaskops –, jo dzīvē pierādījies, ka šāds aparāts pretalkohola lietas sekmīgai propagandai nepieciešams». Līdzīgi pieprasījumi bija no vietējās «Apziņas» un Pretalkohola biedrības nodaļām.
Pērk spirtu izmēģinājumiem
Nedaudz uzjautrinoši ir lasīt, ka «Cerības pulciņa» izdevumu sarakstā pieminēti Ls 10, kas izlietoti… spirta iegādei! Tālāk gan paskaidrots, ka šis šķidrums ir paredzēts izmēģinājumiem un preparātiem. Tajā laikā Latvijas pretalkohola biedrība Rīgā algoja vairākus lektorus, kas uzstājās provincē ar referātiem. Tika piedāvāti vairāki temati: «Dzeršanas ļaunums», «Alkohola jautājums daiļliteratūrā» u. c.
Bauskā bieži vien vietējā inteliģence uzstājās ar līdzīgiem priekšlasījumiem. Lektori bija ārsts B. Niselovičs, skolotāji A. Aleksins, O. Veršūns un J. Zutis. Šajos priekšlasījumos tika izvērtēts alkohola iespaids uz cilvēka organismu, tikumisko dzīvi un tautsaimniecību. Šādi pasākumi visbiežāk notika plašajās skolu telpās, pilsētas valde rūpējās par to izziņošanu laikus ar afišu un sludinājumu palīdzību. Tomēr šie pasākumi ne vienmēr atrada dzirdīgas ausis.
Degvīns ietekmē Bauskas budžetu
Protams, ka pilsētā, kurā netrūka tirgotavu ar «grādīgo dziru», atturību sludināt nebija vieglākais uzdevums. Turklāt pilsētas valde arī atradās visai divdomīgā situācijā: no vienas puses, tā piedalījās atturības kustības veicināšanā, bet, no otras puses, – lielu daļu pilsētas ienākumu (vairākus tūkstošus latu) veidoja alkohola tirgotavu nodokļi.
Piemēram, 1923. gadā Bauskā bija sešas «restorācijas», sešas viesnīcas, četrpadsmit tējnīcu un septiņas tirgotavas, kurās bija atļauts «tirgoties ar reibinošiem dzērieniem promnešanai».
R. ĀBELNIEKS, vēsturnieks
