Divpadsmitgadīgā Signija Ātrena no Ozolaines ar savu vārdu ļoti lepojas, jo ciematā tāda nav nevienai jaunkundzei.
Divpadsmitgadīgā Signija Ātrena no Ozolaines ar savu vārdu ļoti lepojas, jo ciematā tāda nav nevienai jaunkundzei. Bauskas rajonā pavisam izdevās atrast tikai trīs šī retā vārda īpašnieces.
Taujājot par meitas vārdiņdošanas laiku, māmi- ņa Mudīte atklāja, ka viņai vienmēr interesanti likušies nedzirdēti personvārdi. Arī vecākajai māsai dots rets vārds – Sandija.
Signija ir smaidīga, jautra, izdarīga un apsviedīga meitene. «Kā tikai izdzirdu par jaunu pulciņu, Signija jau paguvusi iesaistīties,» smej māmiņa.
Uzzinot vārdu pētnieka Gunara Treimaņa sacīto par Signiju (viņai piemīt neliela nosliece uz kūtrumu, nesavaldību, stūrgalvību, gaisīgumu), vārdībniece neslēpa, ka gaisīga un kustīga esot, arī, ja kaut ko «ieņemot galvā», cenšoties sasniegt, taču par to slinkumu gan negribēja īsti piekrist. Signija dzīvo laukos un viņai jāatrod laiks visu nepieciešamāko piemājas darbiņu veikšanai – jāaprūpē cāļi, jāpalīdz nokļūt uz ganībām gotiņai, jāiesaistās dārza darbos. «Signija, kaut arī pakurn, ir liels palīgs!» atzīst mamma.
Taču blakuslietas netraucē arī ļoti labi mācīties, un Signija uz Ozolaines pamatskolu dodas ar prieku. Pagājušajā mācību gadā Signija bijusi viena no labākajām audzēknēm skolā (vidējā atzīme – 8 balles!), ļoti patīkot angļu valodas nodarbības.
Pašas vārdiem sakot, vārdībniece ir īsts grāmatu tārpiņš – kā sešu gadu vecumā (vēl pirms skolas) iemācījusies «burtiņu brīnumu» mākslu, tā grāmatas visus gadus ir viņas tuvākie draugi. Atmiņā palicis kāds atgadījums. Signijas pirmajās skolas dienās skolotāja mudinājusi pirmklasniekus patstāvīgi no «Ābecītes» izmēģināt kādu burtiņu koplikšanas vingrinājumu. Kamēr bērni pūlējušies, skolotāja pamanījusi, ka Signija pēc neilga brīža jau aizvērusi grāmatu. Uz skolotājas vaicājumu meitene, nemaz nemelojot ,attraukusi: «Es jau tikko visu grāmatu izlasīju!»
