Pirmdienas, 23. novembra, novakarē man gadījās braukt pa ceļu Bauska–Rundāle–Svitene.
Pirmdienas, 23. novembra, novakarē man gadījās braukt pa ceļu Bauska–Rundāle–Svitene. Jau krēsloja, kad pamanīju pa brauktuves malu lēni kustamies puisēnu. Redzot bērnus, šad un tad apstājos, lai saīsinātu viņu gājumu. Tā izdarīju arī šoreiz.
Sirds iesmeldzās, kad uzzināju, ka bērns ir nācis no Bauskas un ticis līdz Saulaines mežam. Mājas mazajam skolnieciņam bija vēl vairāku kilometru attālumā. Termometra stabiņš tovakar noslīdēja gandrīz līdz mīnus 20 grādu iedaļai. Negribējās pat domāt par to, kas ar puisēnu varēja atgadīties. Vedu viņu mājup.
Nespēju sevi nomierināt, kamēr nolēmu par šo gadījumu uzrakstīt avīzītei. Mani pārsteidz tas, ka neviens nepaseko, kā pirmklasnieks no Bauskas 2. vidusskolas nokļūst uz mājām Rundālē.
Atstāstīšu to, ko man pavēstīja mazais «ceļotājs». Autobuss, kas pārvadā skolēnus, nebija kursējis. Lielākie bērni, kuriem kāds santīms kabatā, gāja uz autoostu un brauca mājās ar satiksmes transportu.
Pirmklasniekam naudiņas nebija, un viņš izdomāja, ka citādi jau līdz Rundālei neaizkļūs, kā tikai ar kājām. Tā bērns devās ceļā.
Es negribu nevienam neko pārmest un moralizēt, taču baidos par to, ka šādi gadījumi atkal var atkārtoties…
AUTOBRAUCĒJA Rundāles pagastā
