GUNTIS PAKALNS, Latvijas Universitātes Latviešu folkloras krātuves pētnieks, filoloģijas doktors.
GUNTIS PAKALNS, Latvijas Universitātes Latviešu folkloras krātuves pētnieks, filoloģijas doktors:
– Trīs dienas pagājušās nedēļas nogalē pavadīju Bauskā un apkārtnē, piedaloties “Folkloras vasaras skolas” nodarbībās un informējot kolēģus par pieaugušo stāstītprasmes attīstīšanas starptautisku projektu. Bijām Rundālē, Mežotnē, Plūdoņa muzejmājā “Lejenieki” un Bauskas pilī. Rundālē atcerējos sen aizmirstu bērnības epizodi, kad uz pili kopā ar vecākiem braucām vecā padomju laika automašīnā.
Negaidīts atklājums izrādījās Mežotnes pils un parks. Gleznainajā vietā biju pirmo reizi. Ārkārtīgi skaista, sakopta vide. Man bija prieks fotografēt, jo šeit bija viss, kas nepieciešams izteiksmīgam attēlam – saule, slīpas ēnas. Patiesībā arī Bausku tā pa īstam iepazinu pirmo reizi. Vairākkārt pilsētu esmu šķērsojis, braucot uz zinātniskām konferencēm un semināriem Vācijā. Tā kā brīvi pārvaldu vācu valodu, man ir nodibināti cieši kontakti ar kolēģiem. Mēs realizējam kopīgus projektus folkloras tradīciju saglabāšanā un popularizēšanā.
Pagājušās nedēļas pirmās dienas veltīju zinātniskam darbam, gatavojot publikāciju vācu žurnālam “Fabula” par pasaku teicēju no Vandzenes Almu Makovsku. Mūsu sadarbība ilga 18 gadu. Viņa bija unikāla personība – īsts tīrradnis. Nodevos arī gluži prozaiskām, bet neatliekamām darīšanām. Gaidīju atvedam malkas kravu, jo strauji tuvojas ziema. Dzīvoju vecā koka mājiņā.
Pie friziera aizvedu suni. Ģimenes mīlulis erdelterjers Skrullis kopā ar mani ir piedalījies vairākos folkloras festivālos dažādās Latvijas vietās. Viņš sagaidīja iepriekšējā festivāla dalībniekus Tērvetes takās un rosināja tautas stāstnieku iztēli. Ikviens, ieraugot Skrulli, apstājās un izstāstīja kādu interesantu epizodi no sava suņa dzīves. Mūsu mīlulis jau ir vecs “vīrs”, pensionārs – tam ir 11 gadu.
Atpūtas brīžos Bauskā domās kavējos pie jaunā projekta, ko šogad sāksim īstenot Kuldīgā, mācot pasaku stāstīšanas metodiku.
