Pasaules svarīgākais mediju temats šonedēļ ir ASV prezidenta vēlēšanas un to iznākums. Ietekmīgākās lielvaras galva ir svarīgs savas valsts un starptautiskās politikas noteicējs, kam turpmākos gadus būs ietekme uz daudzu likteņiem.
Demokrātija darbībā
Miljonu mantinieka, miljardiera Donalda Trampa uzvara daudzos medijos un no politikas vērotāju puses novērtēta kā pārsteigums, liekot skeptiķiem nopelt sociologus un viņu prognožu ticamību. Jāteic gan, ka aptaujas pirms balsošanas rādīja mainīgu atbalstu galvenajiem kandidātiem – Hilarijai Klintonei un Donaldam Trampam. Pie katra uzticamā avota ziņojuma bija piebilde – ASV prezidenta vēlēšanu sistēmas dēļ pēc tās vēl nevar droši spriest par iznākumu, jo dažādos štatos atšķirīgs vēlētāju skaits dod vienu elektora balsi, kuru samērs galu galā noteic rezultātu. Tā nu ir vēsturiskā demokrātija darbībā, veidota tā, lai līdzvērtīgs svars lemšanā būtu gan lielajiem, gan mazajiem štatiem. Jāpiebilst, ka vēlēšanās bija vēl daži kandidāti, par kuriem mediji tik skaļi neziņoja, tomēr viņi saņēma pa kādai balsij vairākos apgabalos.
Trampu – amerikāņu veiksmes stāsta mantinieku un ekscentrisku šovmeni – Latvijā un daudzās Eiropas valstīs viņa pirmsvēlēšanu provokatīvās uzstāšanās dēļ uzskatīja par sliktāko iznākumu, tomēr te nu viņš ir – jaunais ASV prezidents, ko jau apsveikuši daudzu pasaules valstu līderi, paužot cerību par turpmāku sadarbību.
Jāizmanto plusi
Neraugoties uz bažām, ir vairāki ieguvumi Trampa, nevis Klintones ievēlēšanai. Pēc Trampa pirmsvēlēšanu piedraudējuma nepalīdzēt tām NATO dalībvalstīm, kas atbilstīgi neiegulda savā aizsardzībā, Latvija var izmantot izdevību un naski palielināt ieguldījumu šajā jomā līdz starptautiskā līguma noteiktajiem 2% iekšzemes kopprodukta (IKP).
Pirmajās stundās pēc tam, kad kļuva skaidrs – Klintone zaudēs –, dažādi politiķi un vērotāji brīdināja par galveno risku, proti, Tramps šķiet neprognozējams un mainīs ASV politiku un nezināmā veidā. Taču viņa pirmā runa pēc ievēlēšanas, šķiet, visvairāk pārsteidza Trampa lielākos atbalstītājus – jaunais prezidents aicināja uz sadarbību visus vēlētājus, vairs nelamāja imigrantus un valdošās elites politiķus un nenievāja sievietes. Protestētājam pret valdošo kliķi izsists no rokām galvenais ierocis – nav vajadzības izpildīt agrākos draudus apstrīdēt vēlēšanu rezultātus, ja būtu zaudējis, jo ASV demokrātiskās sistēmas rezultātā viņš ir uzvarējis.
Trampa iepriekš paustās simpātijas Putinam var izrādīties tikpat nepastāvīgas. ASV vēstniece Latvijā Nensija Petita paziņojusi – ASV un Latvijas labās attiecības pēc vēlēšanām nemainīsies. Jāatgādina, ka ASV prezidentam joprojām ir saistoši starptautiskie līgumi un vienošanās, kas noslēgtas priekšgājēju laikā. Diez vai paša partijas republikāņu senatori Kongresā būs tik radikāli, lai ietu pret jebkādām valsts starptautiskajām saistībām, pat ja prezidents ko radikālu rosinātu. Turklāt Trampa padomnieku komandu vēl tikai sāk veidot, un te viņa kritiķiem no paša partijas ir lielas iespējas piedalīties. Turklāt diez vai pat Tramps būs tik neapdomīgs, lai nopietni šūpotu ASV joprojām vadīto globālo procesu laivu, jo nopietna kandidāte tās stūrēšanai ir Ķīna – apsteigusi Ameriku ekonomikā un audzējot savu militāro potenciālu.
Sieviete par agru?
Ir bīstama lieta, kuru, cerams, spēs mainīt padomnieki vai situācija. Tramps neizturas ar cieņu pret medijiem, bet labi prot tos izmantot – katru dienu par viņu raidītās sliktās ziņas – runātās nejēdzības vai stāstītā neatbilstība patiesībai – nostrādāja kā labākā reklāma. Nedomāju, ka ASV prezidenta ģimenei jābūt par dzeltenās preses klauniem, kas publiski demonstrē braukšanu ar velosipēdu vai ķegļu spēli Baltā nama zālienā, taču attiecībās ar presi jāvalda cieņai un izpratnei par katras puses pienākumiem un atbildību.
Izrāde tikai sākas – Tramps devis virkni savdabīgu solījumu, kuru izpildi nu varēs pārbaudīt, piemēram, par sienas būvēšanu uz robežas ar Meksiku. Tiesa, ka Trampa ievēlēšana ir populisma uzvara, taču tā ir pasaules tendence – pēc «Brexit» daudzi to atbalstījušie kož pirkstos. Taču tā ir arī zīme, ka amerikāņi gribēja pārmaiņas, un Tramps ir pārmaiņa, salīdzinot ar Klintoni, kas ilgu laiku bijusi elites virzītās politikas veidotāja. Viņš panāca popularitāti, balstoties uz sabiedrības neuzticēšanos valdošajām aprindām. Tik lielām pārmaiņām kā sieviete prezidente amerikāņi, šķiet, vēl nav gatavi. Piemērs rāda, ka tautai jābūt patiešām izmisušai, lai gribētu pārmaiņas – vienalga, kādas. Vai mēs gribam un varam pārmaiņas savā valstī?
