Televīzijas realitātes šovā «Robinsoni» uzvarēja Zane Mukāne.
Televīzijas realitātes šovā «Robinsoni» uzvarēja Zane Mukāne. Viņa ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju zinātņu 3. kursa studente, strādā Zandas Krancmanes modeļu aģentūrā, dzīvo Rīgā.
«Mans lielākais jaunums ir suns Greta. Vienu vakaru ar draugu Jāni gājām no spēļu zāles «Klondaika», un viņa nāca mums pretī, tad – sekoja līdz pat mājām. Nākamajā dienā parādīju suni vetārstam, viņš atzina to par veselu, apmēram astoņus mēnešus vecu. Esam ievietojuši sludinājumus avīzēs, radio, īpašnieks nav atsaucies. Esmu Gretu ļoti iemīlējusi, viņa mūs klausa un sargā,» tā Zane.
Bet Greta taču nav tavs šī gada lielākais notikums?
– Bet viņa ir tik jauka! Man jau kopš bērnības patikuši suņi un kaķi. Vasaras brīvlaikus pavadīju Pļaviņās, tur man vienmēr bija savs mīlulis.
Vai tu proti braukt ar auto?
– Jā, man ir autovadītājas apliecība, bet ar auto ikdienā nebraucu. Par «Robinsonu» spēles uzvarētājam paredzēto «Mazdu» varu teikt – man tā nav vajadzīga. Saproti pareizi, man nekas nav pret šo balvu, bet tā nākusi ar tik daudz negatīvām emocijām, ka es nekad nespēšu šajā automobilī iekāpt un braukt ar prieku.
Vai tiešām uz salas bija tik grūti?
– Kopumā mēnesis uz salas nemaz nebija tik briesmīgs. Psiholoģiski grūtas bija balsošanas reizes. Smagi bija šie trīs mēneši, kamēr seriālu raidīja televīzijā. Tur daudz vainojams režisors, kurš situācijas samontēja tā, kā īstenībā nebija. Par vairākām epizodēm esmu ļoti dusmīga. Es kategoriski iebildu pret filmēšanu masāžas laikā, man solīja to nerādīt. Bet seriālā šie skati tika īpaši «izgaršoti», pat parādot Reini kā galveno ziņkārīgo lūrētāju. Nekorekta bija uzņemšanas grupas rīcība ballītes vakarā. Viņi izmantoja mūsu vājuma brīdi, lai pēc tam no tā radītu nelietīgus sižetus. Sāp sirds, cik zemiski izrīkojās ar Ingu. Primitīva bija arī leģenda par to, ko TĀDU es un Reinis varētu darīt, kad savā būdā palikām divatā. Šīs mieles ir daudz rūgtākas par tām grūtībām, ko nācās pārciest uz salas.
Pastāsti vairāk par pēdējām dienām uz salas!
– Psiholoģiskais klimats bija diezgan neveselīgs. Monika, izbalsojusi Povilu, uzvedās tā, it kā viņa jau būtu uzvarētāja. Līdzīgi izturējās arī Dima, viņi pilnīgi nerēķinājās ar citiem. Uzvaras brīdim tuvojoties, «nesamaitājās» vienīgi Inga. Viņa palika kā bijusi – strādīga, klusa, atsaucīga. Ar sapratni pret citiem izturējās arī Reinis.
Viņš tev neko nav pārmetis?
– Pirms beigām mēs vienojāmies, ka, neraugoties ne uz ko, paliksim draugi. Man viņa ir žēl, jo Reinis tik ilgi nodzīvoja uz salas. Arī viņam tas nācās ļoti grūti. Kad pēdējā sērijā Reini izbalsoja, es jutos diezgan stulbi. Bet nu viss ir garām, mēs satiekamies, naidu viens pret otru neturam.
Kas tev palīdzēja izturēt grūto pēdējo pārbaudījumu?
– Mans raksturs, spītība un apņemšanās iet līdz galam. Jutu, kā Mārtiņš (domāts Freimanis – V. A.) no krasta man domās palīdzēja. Atcerējos «Prāta Vētras» puišu dziesmu, Artūra Irbes vēlējumu.
Vai Robinsonam tomēr nevajadzēja būt vīrietim?
– Sieviete Robinsons – tas ir pilnīgi normāli. Sievietes ir viltīgākas nekā vīrieši, tas šajā spēlē la- bi atklājās. Dzīvē ne vienmēr uz- var stiprākais. Ja es patiešām būtu nonākusi uz īstas vientuļas salas, es taču nesēdētu maliņā un klusi neraudātu. Un šoreiz es darīju tik daudzus vīriešu darbus.
Kuri mirkļi uz salas tev atmiņā palikuši visspilgtāk?
– Mūsu pirmā uzvara, tas bija vienreizējs un patiess prieks. Emocijām bagāta bija arī pēdējā spēle. Monika noģība, es lēcu viņu glābt. Tajā brīdī īsti neaptvēru, ka esmu uzvarējusi visā lielajā spēlē. Es pat neizbaudīju uzvaras prieku.
Vai Daniela tiešām bija ragana? Sākumā neko tādu nenojautām.
– Atceries, mēs visi pirmajās dienās pie ugunskura par viņu labi spriedām. Kad komandas sanāca dzīvot kopā, tad jutu, kā viņa cenšas visus ietekmēt. Balsojumā pret Svenu viņa bija mani nobūrusi. Patiešām! Nākamajā dienā es no viņas izvairījos, turējos līdzās Reinim, jo uz viņu Danielas spējas neiedarbojās.
Vai pēc mēneša, kas pavadīts uz salas, tu esi daudz mainījusies?
– Kļuvu patstāvīgāka, drošāka, kaut gan es neesmu mainījusies. Pirmajā rītā es tā arī neizgāju ārā, kamēr tur bija kameras. Ar laiku pieradu, pat aizmirsu par tēlošanu, nesatraucos, ka mani filmē samiegojušos. Es nevis mainījos, bet kļuvu pati, atklāju savu patieso seju. Un par to man nācās daudz ciest.
Vai tu esi bijusi laimīga?
– Ar laimi ir tā jokaini. Pēc augstākā punkta seko kritiens lejup, un tas parasti ir sāpīgs. Tāpēc labāk gribētu pa mazam gabaliņam laimītes, nevis lielu un uzreiz.
Tas bija pēc «Robinsonu» pēdējās spēles, kad mēs braucām mājup. Sēdējām jūras malā, gaidījām prāmi, Mārtiņš nostājās uz akmens un veltīja dziesmu tieši man. Tad es apjautu, ka esmu izturējusi, uzvarējusi, un biju ļoti, ļoti laimīga.
Ko tu teiktu tiem, kuri šādā spēlē domā piedalīties citugad?
– Lai stipri, stipri padomā ne tikai par dzīvi uz salas, par tur iespējamiem pārbaudījumiem, bet arī par to, kas ar viņiem notiks pēc tam. Popularitātes psiholoģiskā nasta ir krietni smagāka, nekā es to biju iedomājusies.
