Vecsaulieši Spangeri kopā ar citām Latvijas ģimenēm rīt, 20. decembrī, aicināti ierasties Rīgas pilī, lai pie Valsts prezidentes iedegtu Ziemassvētku egli.
Vecsaulieši Spangeri kopā ar citām Latvijas ģimenēm rīt, 20. decembrī, aicināti ierasties Rīgas pilī, lai pie Valsts prezidentes iedegtu Ziemassvētku egli.
Šī ir jauka tradīcija – pulcināt kopā ģimenes no visas Latvijas, stāsta Bauskas rajona Padomes sekretāre Baiba Marčenkova. Viņa atklāj, ka šajā gadā, izlozējot pašvaldību, iespēja izvirzīt vienu ģimeni bija Vecsaules pagasta padomei un tā izvēlējusies Olitu un Viktoru Spangerus, kuri audzina trīs atvases. Protams, “Bauskas Dzīve” vēlējās sastapt mājās visu saimi. Tas izdevās pagājušās ceturtdienas vakarā.
“Mežmārtiņos” bija jūtama omulība, ko gribēdams neviens nespēj mākslīgi radīt. Arī ienācējus apņēma tāds iekšējs mājas ritms, kur katram sava vieta. Svaigi ceptas plātsmaizes smarža plūda no virtuves, turpat murrāja visu mīluļi – divi runči. Šeit arī lasa grāmatas, un pēc daža laba sējuma meitas ar mammu veido rindu. Māsas nes mājās lasāmo no bibliotēkas un ir iesaistījušās bērnu žūrijā, kas katru gadu vērtē izdotās jaunās grāmatas.
Agri satumsušās decembra dienas pelēkumu atdzīvināja saruna ar visiem pieciem Spangeriem. Katram šis gads ļāva kavēties jaukās atmiņās. Līna, Alma un Krišjānis ar sajūsmu atcerējās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Rīgā dejojuši paši un skatījušies, kā citi to dara. Izlijuši pa vairākām reizēm, izžuvuši un atkal dejojuši. Līna teica, ka vēlāk skatījusies svētkus videoierakstā, bet neesot salīdzināmas tās izjūtas, ko sniegusi klātbūtne lielkoncertos.
Spangeru atvases mācās Vecsaules pamatskolā, darbojas tās deju kopās un izglītojas arī mūzikā. Līna ir pabeigusi Bauskas mūzikas skolas akordeona klasi, Alma mācās klavieru klasē. Krišjāni mamma trīs reizes nedēļā ved uz Iecavas mūzikas skolu, kur viņš apgūst ģitāras spēli. Vecāki neesot domājuši atvases pievērst muzicēšanai, drīzāk otrādi. Olitai, vērojot māsas Lienes bērnu nodarbības, pašai šķitis – tikai ne to. Tomēr visi trīs paši gribējuši.
Bērni vēl pagūst sportot, Krišjānis nodarbojas ar teikvondo, Līna no šī sporta veida pārgājusi uz vieglatlētiku. Māsas dejojušas arī “Intrigā” pie Aivas Skalderes. Kad tētis sāka stāstīt, kā viņš, Bebrenes tehnikumā mācoties, trenējies slēpošanā, tad kļuva saprotams atvašu sportiskums. Krišjānis klusībā vēlas, lai viņam būtu tikpat daudz medaļu kā tētim, kurš atzinās, ka tagad sportošanā esot apsīcis. Vislabāk viņam patīkot slēpot Jaujās, tur ir veicis arī maratonu.
Māmiņa ir tā, kas bērnus vadā uz nodarbībām Bauskā un Iecavā. Šo ikdienas darbu viņa raksturo tieši: “Ir jānosaka prioritātes. No mazām dienām bērnus vedu uz nodarbībām. Tagad jau labi, ceļš līdz mājām izbraucams. Savulaik rudeņos ar kājām vajadzēja nākt, nesot mazo Krišjāni pičpaunā. Bērni ir pieraduši plānot laiku un būt disciplinēti.”
Ar nolūku tikai beigās atklāju, ka Olita un Viktors ir zemnieki. Ģimenes galva, kā viņu uzrunāja meita Līna, veic zemnieku saimniecības “Mežmārtiņi” pārvaldnieka pienākumus, Olita apkopo grāmatvedības datus. Rūpju ir daudz, jo apkopjamā zemes platība sasniedz 500 hektāru. V. Spangers par šo darbu sacīja: “Kurā nozarē gan nav riska?” Viktoram šajā gadā bijusi izdevība vērot, kā strādā zemnieki Vācijas dziļākos laukos, un tās ir interesantas pārdomas, ko pieminēt citā reizē.
Spangeru ģimene draudzējas ar codiešu Jātnieku saimi. Daira Jātniece pauž ilgāka laika vērojumus: “Mamma ir ļoti prasīga, nevar vis bērni darīt, ko iedomājas. Ģimenei Olita ziedojas pilnībā. Varbūt tas ir labs mantojums, kas saņemts no iepriekšējām paaudzēm.” Izrādās, jaunie Spangeri ir jau piektā paaudze, kas dzīvo “Mežmārtiņos”. Krišjānis itin droši bilda, ka viņam patīkot lauki un te palikšot. Arī Alma izteicās, ka diezin vai Rīgā viņai patiktu dzīvot.
