Šis laiks diemžēl aizrit zem karu zīmes. «Eiropas Vjetnamas» draudi Kosovā, Etiopijas un Eritrejas bruņotais konflikts, kurā esot iesaistīti arī Latvijas speciālisti…
Šis laiks diemžēl aizrit zem karu zīmes. «Eiropas Vjetnamas» draudi Kosovā, Etiopijas un Eritrejas bruņotais konflikts, kurā esot iesaistīti arī Latvijas speciālisti… ASV lidmašīnas bombardē objektus Irākā, nupat bijušajā Padomju Savienībā, arī Latvijā, notikuši atceres pasākumi sakarā ar 10. gadadienu kopš padomju karaspēka izvešanas no Afganistānas. Ap 3400 jauniešu no Latvijas tur karojuši.
Pilnīgi neesmu karalietu speciāliste, un mani spriedumi var būt tikai naivi, bet vienu gan zinu droši – karam var būt simtiem seju, karam nevar būt tikai viena seja, tam nav mātes sejas.
Esmu tikusies ar Afganistānas karu izgājušajiem. Kas stiprāks – izturējis un spējis pilnvērtīgi dzīvot, kas vājāks – sabrucis garīgi un arī fiziski. Maz mēs esam runājuši, rakstījuši par karu sabojātām dzīvēm, par to, ka valsts neuzņemas atbildību par puišiem un vīriem, kurus pati sūtījusi šajos (manā izpratnē) bezjēdzīgajos cīniņos. Pirmie par savu kaunu – Vjetnamu – skaudri patiesi sāka runāt amerikāņi. Taču arī tajā iespēju, bagātības un demokrātijas zemē daudzi Vjetnamu izgājušie ir bezpajumtnieki, garīgi vai fiziski nepilnvērtīgi. Vašingtonā esmu apmeklējusi bezpajumtnieku patversmi. Tur bija arī tāda liela zāle, kurā saceltas armijas teltis. Šajās teltīs iekārtojušies Vjetnamas kara veterāni. Viņu «istabas» izskatījās tik līdzīgas komēdijā «Lazarete» skatītajām. Veterāniem joprojām mugurā izturīgais armijas apģērbs, viņi savā apziņā joprojām dzīvo starp šāviņiem un kaujām. Vienas izjūtas, kad par to lasu grāmatās vai skatos filmās, bet dzīvē sastapt šādus vīrus, runāt ar viņiem un mēģināt saprast… tas ir vājprāts.
Pavisam nesen man bija saruna ar kādu profesionālu karavīru, kurš gājis caur uguni un ūdeni daudzās kaujās. Kāpēc viņš nav bezpajumtnieks, kāpēc nav nodzēries? Nav viegli sākt dzīvi no jauna, turklāt valstī, kura pret viņu neizjūt pienākumu. Viena no viņa atbildēm bija: «Reiz padotie iznesa mani ievainotu no kaujas, paši gāja bojā, es izdzīvoju. Man ir morāls pienākums pret viņiem strādāt, dzīvot godīgi un izturēt. Ja nolaidīšos, vēlāk, kad tur, debesīs, tiksimies, viņi var man paprasīt – kāda jēga bijusi mani glābt un pašiem mirt, ja es dzīvi nespēju novērtēt un uzvarēt…»
Te nu ir morāle – pratīsim novērtēt dzīvi, kas mums dota. Nevajag iziet karus, lai rastu šādu atziņu.
