Ne reizi sievietes, kas raujas starp mājām un darbu, nodomājušas – cik labi būtu, ja vīrs varētu uzturēt ģimeni, tad dzīvotu pa māju un rūpētos par bērniem. Taču būt par mājsaimnieci mūsdienās nenozīmē luksusu, kaut arī modernās sadzīves iekārtas ikdienas soli atvieglo.
Vēsturisks statuss
Sociālantropoloģe Dr. Aivita Putniņa stāsta, ģimenes modelis ar mājās dzīvojošu sievu radās 19. gad-simta beigās, kad Eiropa industrializējās, parādījās pirmās fabrikas. Tur sākumā strādāja sievietes un bērni, un viņu atalgojums bija ļoti mazs. Pēc tam šajos darbos iesaistīja vīriešus, un atalgojums pieauga. Algu veidoja ar aprēķinu, ka tai jānodrošina ne tikai strādnieka produktivitāte, bet alga apmaksātu arī visus tos procesus, kas viņu sagatavo šim darbam – vai ir kāds, kas viņu pabaro, apmazgā, palaiž uz darbu un rada jaunu darbaspēku. Tā sievietēm radās iespēja būt mājsaimniecēm.
Kad 90. gadu sākumā Latvijā bērnudārzi kādu laiku šķietami kļuva nevajadzīgi, sievietēm šķita, ka varēs piepildīt lielo sapni – nodarboties ar māju un bērniem un dzīvot, tāpat kā mājsaimnieces Rietumos. Tas izrādījās idealizēts priekšstats, jo arī vecajā Eiropā ģimeņu, kur ir tikai viens apgādnieks, ir maz, ar vienu algu nepietiek. Tā tas ir jau kopš Otrā pasaules kara, kad idealizētais modelis kļuvis pieejams arvien mazākam skaitam ģimeņu, skaidro A. Putniņa.
Nekas nav jādara
Mājsaimnieces statuss sabiedrībā nereti tiek uztverts ar ironijas piegaršu. Pastāv uzskats, ka mājsaimniece ir neapdāvināta, nevarīga, karjeru veidot nespējīga sieviete. Daža atzīst – uz jautājumu «Kur tu strādā?» pat negribot atbildēt, jo parastā reakcija ir: «Mājās sēdi? Tad gan tev labi, nekas nav jādara…»
Kādam liekas, ka mājsaimniece ir sieviete, kura uzpoš māju no rīta līdz vakaram, vāra, šmorē, cep, kārto, laista, reizēm dzen naglas un visu to dara nodilušā sporta tērpā vai halātā un vilnas zeķēm kājās. Taču nevar noliegt – arvien vairāk cilvēku sāk saprast, ka būt mājsaimniecei ir viens no smagākajiem darbiem, kur «alga» tiek nopelnīta grūtā darbā, vienlaikus saglabājot savu skaistumu un pievilcību. Tā ir sieviete – pavarda sargātāja, bērnu mamma, kas spēj pagatavot lielisku maltīti, palutināt savus mīļos cilvēkus, uzkopt māju, paspēt nolakot nagus, apsēsties uz dīvāna un sev pateikt: «Es esmu forša!»
Vīrietim vēlamā mājsaimniece rūpēsies par savu vīru, kurš vēlas tīru veļu un gardu ēdienu. Taču viņš arī grib, lai tam neuzkrauj citas problēmas ārpus paša darba. Viņš vēlas mieru un atpūtu mājās, komplektā vēl siltumu, priecīgus bērnus un lai sievai būtu laiks dzīvesbiedram bez atrunas, ka viņa ikdienas mājas solī ir pārāk piekususi.
Ne katra to spēj
Pašu sieviešu vidū valda dažādi uzskati un izjūtas par šo tēmu. Ir tādas, kas var, un tādas, kas nevar būt «simtprocentīgas mājsaimnieces». Kādai būt mājās sagādā ne tikai prieku, bet arī lielu gandarījumu par sniegtajām rūpēm ģimenei, mājām veltīto laiku.
Psiholoģe Andra Katkeviča ir pārliecināta: «Katra sieviete ir tik īpaša savā būtībā, vēlmēs un spējās, ka mūsdienu atvērtā pasaule ļauj izvēlēties. Ja sieviete mājsaimniece ir laimīga un saskaņā ar sevi, viņa ar prieku piepildīs savu potenciālu un radošumu mājas darbos, rūpēs par ģimeni. Bērni un vīrs jutīs vieglumu un mīlestību viņas gatavotajos ēdienos, mājas iekārtojumā, katrā pieskārienā. Tā ir spēcīga, īpaša, vārdos neaprakstāma enerģija, kuru ģimenei sniedz laimīga sieviete.»
Ir sievietes, kas saprot, ka uz kādu laiku citu iespēju nav, bet sapņo par brīdi, kad varēs atsākt strādāt un atgriezties sabiedrības apritē. «Ja sieviete mājās jūtas garlaikota vai nomocīta, nepiepildījusi sevi, vientuļa un aizvainota, tad noteikti būšana mājsaimniecei nav īstā izvēle attiecīgajā dzīves posmā. Arī ģimene to izjutīs ļoti spēcīgi, pat ja sieviete slēpsies aiz pienākuma izjūtas un skaļi teiks, ka dara to, kas īstai sievietei jādara,» secina A. Katkeviča.
Pāra risks
Katrai situācijai ir savi plusi un mīnusi. A. Putniņa stāsta, ka mājsaimnieces var piedzīvot atsvešināšanos. Reizēm tā ir izolētība no plašākas sabiedrības, kura var iezagties pāra attiecībās. Pastāv risks, ka ģimene var arī izjukt. Ja viens partneris pavada laiku lielākoties ārpus mājas – darbā, attiecībās iezogas plaisa. Ja abi strādā, tas līdzsvaro – abiem ir līdzīgas iespējas un problēmas, ko var pārrunāt, un uzmanība abiem ir līdzvērtīgi novērsta uz kaut ko citu. Tad ir daudz lielāka iespēja sabalansēt attiecības un vienoties. Ir arī vairāk iespēju mājās darāmo darbu sarakstu dalīt uz diviem.
Ģimenē, kur abi partneri strādā līdzvērtīgi par līdzvērtīgu samaksu, reti kad tikai sieviete rūpējas par bērniem un māju. Šāda ģimene ir daudz elastīgāka. Ja vienam partnerim kādā brīdī darbā ir lielāka slodze, otrs var palīdzēt. Ģimenēs, kur gan vīrs, gan sieva strādā ārpus mājas, ir vairāk kopīgu rūpju. Vēlmi kļūt par mājsaimnieci un laist pasaulē atvasītes reizēm pavada bailes neatgūt darbu, kurā esi veiksmīgi «noparkojusies».
A. Putniņa atzīst, ka bērna kopšanas atvaļinājuma laikā sievietes iziet no darba tirgus, un dati liecina, ka ir ārkārtīgi grūti tur atgriezties. Lai arī tādas tiesības valsts ir devusi, taču pieredze rāda, ka ceļš atpakaļ no mājsaimnieces uz darba ņēmējas statusu reizēm ir ļoti apgrūtināts.
Prast novērtēt
Motivāciju, kas palīdz būt stiprai, rast spēku, kura reizēm sāk trūkt, sievietes meklē un atrod sevī. Ja sieviete pirms tam ir strādājusi, reizēm ir grūti sarast vienīgi ar mājas dzīvi – ir pierasts būt visu laiku skrejošai, būt informācijas un notikumu virpulī, bet pēkšņi tā visa vairs nav. Taču kādā brīdī sāc apzināties, ka ar savu klātbūtni dod bērnam, ģimenei mieru un drošības sajūtu, kas to visu līdzsvaro. Bieži sievietes atzīst, ka bijušas kā vāveres ritenī, nemitīgā skrējienā, bet, kļūstot par mājsaimniecēm, saprot – daudz grūtāk ir palikt ar bērniņu mājās, nevis aizskriet uz darbu un bērnu atstāt auklei. Tas ir saprotami, jo būt mājsaimniecei ir smags darbs, rūpes par visu un visiem, saka speciālistes. Mājsaimniece ir pieredzējusi mājas un ģimenes dzīves ritma menedžere, kas tiek galā ar daudziem uzdevumiem vienlaikus, iztur lielu slodzi un pārvar nogurumu.
Daudzas latviešu sievietes audzina bērnus vienas, kamēr otra puse iztiku ģimenei pelna ārzemēs. Lielāka atbildība par atvasēm ir arī šķirtajām sievietēm vai tām, kas bērnu izvēlējušās audzināt vienas.
A. Katkeviča savā psiholoģes praksē sastapusies ar tik dažādiem sieviešu dzīvesstāstiem, ka ir pārliecināta – būt vai nebūt mājsaimniecei – te nav un nevar būt pareizas vai nepareizas atbildes. «Dzīves steigā nevajadzētu aizmirst par sevi. Tā var būt joga, seminārs, tuvi draugi, teātris vai koncerta apmeklējums, lai mājsaimnieces statuss nekļūtu par rutīnu, kas sievieti sāk nomākt,» iesaka speciāliste, «sabiedrībai, līdzcilvēkiem jāiemācās novērtēt un saredzēt mājsaimnieci citā gaismā. Svarīgi saprast – novelkot priekšautu, sieviete vēlas saņemt mīlestību un rūpes arī par sevi, sarunu pie tējas krūzes, smieklus, prieku, atzinību par paveikto.»
VIEDOKĻI
Ilze (37), četru bērnu māmiņa:
«Mans darbiņš ir 24 stundas diennaktī. Neslēpšu, ka esmu nogurusi, bieži spēka trūkst. Gribētos vairāk atbalsta no ģimenes, bet nevarētu teikt, ka darbos esmu tikai viena. Apzinos, ka vīrs strādā, tāpēc lieki neapkrauju ar palīdzības saucieniem, tā reizēm liekot viņam noprast – pati tieku ar visu galā. Reizēm nonāku pretrunās, bet liekas, ka neesmu tiesīga lūgt palīdzību, jo viņš taču arī ir noguris savā darbā tāpat kā es. Ziedojoties ģimenei, aizmirstu par sevi, jo sev laika nepietiek. Apzinos, ka tā nav pareizi, vajadzētu to mainīt, mēģināt reizēm kaut ko no tā visa uzticēt kādam citam. Kad sakrājas par daudz, reizēm gribas noslēgties, nevēlos pat iet ārā vai satikt draugus, gribas vienkārši paraudāt. Dzīvoju ar apziņu, ka laiks, kad bērni mazi, visvairāk vajadzīga mamma un viņas rūpes, paiet ātri. Kādam posmam beidzoties, sākas nākamais – citādāks.»
Diāna (34): «Tā kā mans vīrs strādā ārzemēs, man nav iespējas palūgt palīdzību pat vakarā, jātiek vien galā pašai. Mājsaimnieces lomā esmu septiņus gadus. Reizēm sajūtu, ka gribētos iziet sabiedrības apritē, mainīt ko savā dzīvē, pamēģināt ko jaunu, lai apliecinātu – varu darīt arī ko citu. Taču mans vīrs nevēlas, lai strādāju, jo uzskata, ka visu var nodrošināt un nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai ģimenei nekā netrūktu. Viņš gādā, lai sieva varētu vadīt laiku tikai mājās, uzņemoties rūpes par bērniņu un pavarda siltumu.»
Alise (39): «Esmu trīs bērnu mamma. Mana dzīve ir mani bērni! Visu laiku veltu ģimenei un bērniem. Vīrs pilnībā atbalsta būšanu mājās un ir palīgs, kad tas nepieciešams. Es gribētu strādāt, bet tad būtu jāupurē laiks, ko tagad varu veltīt tikai ģimenei. Tāpēc gaidām, kad paaugsies bērni, lai novērtētu, vai varēšu pievērsties savai karjerai. Pēc pirmā bērniņa atgriezos darbā, kad mazajam bija vairāk nekā gads, ar otro bērnu tas notika vēl ātrāk. Kad piedzima trešais, sāku savu pilna laika mammas dzīvi. Mazliet biedē brīdis, kad būs iespēja atsākt strādāt, jo gribētos pēc iespējas vairāk būt pie ģimenes. Biedē arī tas, ka Bauskā darba iespējas ir ierobežotas, bet strādāšana tālāk no dzīvesvietas liek tērēt vairāk laika.»
