Benita Svareniece beigusi Bauskas 1. vidusskolu. Liepājas Pedagoģiskajā institūtā viņa absolvējusi Sākumskolas pedagoģijas un metodiku fakultāti.
Benita Svareniece beigusi Bauskas 1. vidusskolu. Liepājas Pedagoģiskajā institūtā viņa absolvējusi Sākumskolas pedagoģijas un metodiku fakultāti. Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē 1996. gadā Benita Svareniece ieguvusi psihologa kvalifikāciju. Šogad iestājusies Latvijas Universitātes Klīniskās psiholoģijas katedras maģistrantūrā.
No 1996. gada decembra Benita strādā par Īslīces SOS bērnu ciemata psiholoģi. Svarenieku ģimenē aug divi bērni. Krišjānim ir astoņi gadi, bet Elizabetei – seši.
– Psihologa profesija mūsu valstī kļūst aizvien populārāka.
– Augustā piedalījos skolu psihologu konferencē, kurā bija uzaicināti dalībnieki vairāk nekā no 30 valstīm. Manu kolēģu ziņojumos tika aplūkoti divi fenomeni. Latvijā psiholoģiju mācīja jau pirmās brīvvalsts laikā, bet tad sekoja 50 gadu ilgs pārtraukums. Deviņdesmitajos gados visu nācās sākt no jauna.
Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā spilgti izteikta netipiska iezīme – par psihologiem strādā ļoti jauni cilvēki. Pasaules praksē notiek citādi. Psihologs patstāvīgu darbu var uzsākt tikai pēc desmit gadu nepārtrauktas izglītošanās un prakses pieredzējuša kolēģa vadībā. Tam ir savi iemesli, jo mūsu profesijā liela nozīme tiek piešķirta speciālista dzīves pieredzei. Nezinu, vai divdesmitgadīgam cilvēkam tā var būt pietiekama.
– Varbūt tas nozīmē, ka cilvēks, kuram nav bijis problēmu, nevar kļūt par labu psiholoģijas speciālistu?
– Nē, to es negribu apgalvot. Tomēr cilvēki, kuri pārvarējuši grūtības, psihoterapeitiski tās analizējuši un izdarījuši secinājumus, jebkurā situācijā orientēsies labāk. Viņi spēs veiksmīgāk iejusties citu problēmās, vērtēt, salīdzināt, meklēt risinājumu. Man daudz nozīmē personiskā pieredze ar saviem bērniem. Viss, ko esmu pārdzīvojusi kopā ar viņiem, palīdz darbā. Jebkurš pārdzīvojums saglabājas apziņā un emocijās vienlaikus. Ar prātu mēs it kā zinām visu, bet vēl ir sirds izjūtas…
– Ar ko atšķiras psihologa darbs bērnu un pieaugušo auditorijā?
– Pieaugušais vienmēr var izvēlēties, kam izkratīt sirdi – draugam, mīļotajam cilvēkam, kolēģim. Savukārt bērnam tādas izvēles nav, turklāt viņš nespēj iepriekš novērtēt atklātas sarunas lietderīgumu. Parasti bērnus aizved pie psihologa. Lai iegūtu informāciju, reizēm izmanto konfrontācijas metodi, kam mazie pacienti iekšēji pretojas. Patiesībā bērni nesaprot, ko īsti tas viss nozīmē.
Skolu psihologi pārsvarā nodarbojas ar diagnostiku. Tas ir atzīstami, bet procesam jāvirzās uz priekšu. Ja uzstādīta diagnoze, vajadzētu sekot terapijai. Parasti tā notiek reti.
– Kādas metodes jūs izmantojat savā praksē Īslīces SOS bērnu ciematā?
– Neizspiegoju un neiztaujāju bērnus. Es vēroju viņus darbošanās procesā. Ļoti svarīgi analizēt, ko bērns domā, ko dara un kāpēc. Pats galvenais ir saruna divatā. Viņi spēlējoties paši visu izstāsta, atliek izdarīt secinājumus un izvēlēties terapijas darbības piemērotāko metodi. Mūsu ciemata bērni nāk no sociālā riska ģimenēm. Katram ir smaga iepriekšējā pieredze, gandrīz katram sastopami personības attīstības traucējumi.
– Benita, pastāstiet, lūdzu, kā jūs praktiski darbojaties ar bērniem!
– Manā kabinetā vairāk nekā pusgadu bērni izmanto smilšu spēli. Tās zinātniskais nosaukums – «Pasaules tests». Spēles autors ir slavenais psihologs Karls Gustavs Jungs. Latvijā šis paņēmiens vēl samērā maz izplatīts. Testu darbā izmanto Ģimenes centra psihologs Gatis Bušs, mēs regulāri apmaināmies ar pieredzi.
Bērnam tiek piedāvātas divas uz statīviem uzliktas smilšu kastes un plauktiņi ar neskaitāmām mazām figūriņām, kas attēlo pasaules daudzveidību. Šeit ir cilvēciņi, dzīvnieki, putni, pasaku un filmu personāži, mašīnas, darbarīki, aizvēsturiskas būtnes. Vienā kastē sabērtas sausas jūrmalas smiltis, bet otrā – slapjas. Kad bērns izvēlējies kasti, viņam tajā jāattēlo sižets, izmantojot piedāvātos priekšmetus. Spēlēšanās ilgst no 20 līdz 40 minūtēm. Bērni paši komentē savas kompozīcijas, es uzmanīgi ieklausos viņu sacītajā.
– Ja pareizi sapratu, tad «bildēs» netieši atklājas autoru pašreizējās izjūtas un domas?
– Smilšu kompozīcijās var ieraudzīt bērnu savstarpējās attiecības, agresiju, bailes, pašnovērtējumu. Varbūt nav tik svarīgs sižetu tulkojums, bet gan bērna darbošanās veids un komentāri. Kad autors visu izstāstījis, es nofotografēju kompozīciju, lai vēlāk varētu fiksēt bērna attīstības dinamiku.
– Varbūt jūs varētu minēt kādu raksturīgu piemēru?
– Par zemapziņā slēpto agresiju un bailēm var liecināt atsevišķu priekšmetu plaša izmantošana. Tāds mums ir dinozaurs, zirnekļcilvēks, vēl dažas mantas. Var izpausties arī pašapziņas problēmas. Ja bērns savu kompozīciju uzreiz nojauc, tā ir sevis noliegšana, ko, iespējams, rada zems pašnovērtējums. Bērni ir mūsu sabiedrības spogulis.
– Vai pati esat izmēģinājusi smilšu spēli?
– Pirmo reizi veidojot kompozīciju, radās sajūta, ka mani vērtēs. Tas izraisīja mulsumu. Nez kāpēc man ļoti gribējās atveidot pastorālu bērnības ainu. Smiltīs ieliku gotiņu, mammīti ar lakatiņu un slauceni. Tālumā atradās mežs. Kad vajadzēja stāstīt par attēloto, manī ļoti spilgti uzplaiksnīja bērnības izjūtas.
– Psihologs nevar ieraudzīt sava darba ātru un tiešu rezultātu. Tas jūs neapbēdina?
– Civilizētā sabiedrībā katram psihologam ir savs psihoterapeits. Psihologs intensīvi strādā 30 stundu nedēļā. Pēc tam viņš ar psihoterapeita palīdzību atrisina savas problēmas, jo tās nedrīkst kļūt par šķērsli darbā.
Sev par lielu pārsteigumu esmu atradusi tādu brīvā laika pavadīšanas veidu, kad rezultāts uzreiz kļūst redzams. Es kolekcionēju un audzēju puķes. Pagājušajā pavasarī sāku ar mazu dobīti, bet šogad platība trīskāršojusies. Ir tik jauki vasaras rītā iziet pagalmā un skatīties, kā tās puķes zied.
Laikraksts saviem lasītājiem piedāvā jaunu rubriku «Psihologa viedoklis». Divas reizes mēnesī Īslīces SOS bērnu ciemata psiholoģe Benita Svareniece atbildēs uz jūsu iesniegtajiem jautājumiem. Gaidīsim ierosinājumus par problēmsituācijām, kas nodarbina sabiedrības dažādas grupas, jo īpaši – bērnus, viņu vecākus un skolotājus.
