Gads ir pagājis, un Edmunds Tirša atgriezies no dienesta Latvijas Armijā.
Gads ir pagājis, un Edmunds Tirša atgriezies no dienesta Latvijas Armijā.
Jau pirms dienesta Edmunds bija iestājies zemessargos, viņu interesē militāras lietas, tāpēc armijā devies labprāt. Dienests gan nav izvērsies tāds, kā iecerēts. Karavīra pienākumus Edmunds pildījis Iekšlietu ministrijas (IeM) Sardzes pulka Jēkabpils strēlnieku rotā. Viņam bija jāapsargā ieslodzītie Jēkabpils cietumā.
Ko tu dienesta laikā darīji?
– Dežūras laikā trīs stundas bija jāatrodas sargtornī. Nedrīkstējām pieļaut ieslodzīto bēgšanu, kā arī sakarus ar viņiem. Ik pēc 20 minūtēm bija jāziņo dežurantam par situāciju. Postenī mums bija ierocis – Kalašņikova automāts. Nācās konvojēt ieslodzītos braucienos. Tur parasti bijām vairāki karavīri. Ieslodzītos automobilī atveda uz dzelzceļa staciju, tur viņiem bija jānotupstas uz perona, mēs sastājāmies apkārt un gaidījām vilcienu. Ieslodzītos pārvadā īpašā vagonā, kas pievienots pasažieru vilcienam.
Dienesta beigās nācās pildīt arī galdnieka pienākumus.
Satraukumu sabiedrībā radījusi saslimšana ar dizentēriju Latvijas Armijā. Kā tu to komentētu?
– Grūti teikt, jāzina konkrētie apstākļi. Arī mēs bijām Iekšlietu ministrijas pakļautībā, mūsu produkti bija vienviet ar cietuma pārtiku. Kartupeļi glabājās kopējā noliktavā. Par uzturu armijā nevaru sūdzēties. Iespējams, kāda vaina bija pavāru nolaidībā vai arī lietoti bojāti produkti. Apzināta kaitniecība tā nevarētu būt.
Vai armijā ir iespējas izklaidēties?
– Tas atkarīgs no pašiem. Mēs, piemēram, bijām ekskursijā Cēsīs. Apskatījām Cēsu pils muzeju, Iekšlietu ministrijas Sardzes pulka orķestra pavadībā pilsētas centrā gājām parādē, pusdienās aizbraucām upmalā cept desiņas, vakarpusē bijām ballītē. Es labi dziedu, armijā iemācījos spēlēt sintezatoru. Brīvajā laikā karavīri labprāt apmeklē svaru zāli, var skatīties televizoru, daudzi raksta vēstules.
Tu arī rakstīji?
– Jā, ar Zitu draudzējāmies jau pirms armijas, viņa bija atbraukusi ciemos. Vēstules rakstījām bieži. Viņa mani sagaidīja no dienesta.
Vai dienestu uzskati par grūtu?
– Sākumā grūti ir psiholoģiski, īpaši, ja ir pierasts dzīvot pie mammas. Tiem, kuri mācību laikā dzīvojuši kopmītnēs, armijas dzīve būs zināma.
Izpelnījies arī kādu sodu?
– Dažreiz mēdz sacīt,– tas nav karavīrs, kam nav gadījies nokļūt «gubā». Kad es devos armijā, sev un vecākiem solīju, ka nekādus pārkāpumus nedarīšu. Savu vārdu turēju.
Vai neuzskati dienestā pavadīto gadu par zemē nomestu laiku?
– Noteikti ne. Jaunieši armijā daudz iegūst. Pirms dienesta biju vieglprātīgs, tagad uz dzīvi un lietām skatos daudz nopietnāk.
Ko tu vēlētu tiem puišiem, kuriem armijas laiks vēl tikai priekšā?
– Lai nenokar degunu, viss būs labi! Lai tur Latviju stingri savās rokās! Lai ir viegli zābaki!
Ēdienkarte
Karavīra vienas dienas ēdienkarte
Plkst. 7.40 – brokastis – sviestmaize, kafija, ievārījums, bulciņa, makaroni vai putra;
plkst. 13.35 – pusdienas – zupa, griķi vai kartupeļi ar kotleti, saldais ēdiens;
plkst. 19.40 – vakariņas – kartupeļi, biezpiens, cepta zivs, tēja, sviestmaizes, siers.
