Vēlētos redzēt Latviju no putna lidojuma. Būdama putns, es paceltos spārnos novembra pelēkajās debesīs, lidotu un gavilētu.
Vēlētos redzēt Latviju no putna lidojuma. Būdama putns, es paceltos spārnos novembra pelēkajās debesīs, lidotu un gavilētu. Es laistos pāri saules apmirdzētiem mežiem, kas tērpušies varavīksnes toņu apmetņos, un priecātos par pasakaini gleznaino rudens ainavu. Pāri zilajam, dzidrajam Rukšezeram es laistos pa pašu ūdens virsmu tā, lai ar spārniem skartu ūdeni, rotaļātos ar vēsajām ūdens šļakatām. Tad atkal zibenīgā ātrumā uzspurgtu debess tālē un pievienotos gājputnu kāsim, kurš nesteidzoties slīd uz priekšu. Es vēlos izjust to satraukumu, kas rodas, lidojot uz siltajām zemēm. Pretī zināmajam, bet reizē arī nezināmajam. Tomēr putns zina, ka ziedonī viņš lidos atpakaļ pa mīlestības ceļu – uz Latviju.
Gribētu būt koks, kas paliek nepārspēts krāšņumā. Koks zina, ka atnāks ziema un vējš notrauks tā krāsaino lapu mēteli, taču pagaidām koks slīgst oranžās lapu liesmās, kas izgaismo paša spēcīgo stumbru. Uzpūš ziemelis, lapas sagriezdams vērpetēs, un tās, bezbēdīgi smiedamās, krīt lejup. Mirklis! Nokrīt pēdējā lapa. Tas ir lapas pirmais un pēdējais lidojums, kad viņa virpuļodama no koka galotnes atraisās dejā. Tik viegli un klusi. Ja spēcīgāks rudens vējš uzpūtīs, tad lapa uzlidos gaisā un ļausies spēlei ar draiskuli vēju.
Pār zemi nolaižas migla. Ir vēsa novembra novakare, smagi nopūšas koki, tie negrib palikt kaili. «Nebēdājiet, koki! Jūsos rit dzīvības sula, ir pumpuri, kas jāpasargā līdz pavasarim,» es tos mierinu.
Taču es nekad nebūšu koks, ne putns, ne lapa. Es varu vienīgi sapņot par to.
Man lemts būt cilvēkam un ieaugt šajā zemē!
D. TĪTIŅA, Mežotnes internātvidusskolas 12. klases audzēkne
