Brunavas pagasta Rākaņu māju puduris salīdzinājumā ar senākiem laikiem gājis mazumā, bet šī vieta ir īpaša Purviņu dzimtām.
Brunavas pagasta Rākaņu māju puduris salīdzinājumā ar senākiem laikiem gājis mazumā, bet šī vieta ir īpaša Purviņu dzimtām.
Vecākās ēkas vietu tagad var pamanīt tikai zinātājs. Divas mājas, kas tika uzbūvētas pirms Otrā pasaules kara, stāv Mēmeles krasta ielokā, ļoti skaistā vietā. «Upes garajā tecējumā droši vien ir daudz jauku ainavu,» prāto Biruta Priediņa, pašlaik vecākā dzimtas pēctece. Taču viņa nespēj iedomāties neko skaistāku par Rākaņiem – izsenis apdzīvotu vietu.
Bodes vecāmāte glabā atslēgas
Jau ilgus gadus Biruta dzīvo Rīgā. Viņa stāsta: «Tagad ir diezgan laika kavēties atmiņās, šķiet, uz vecumu tās kļuvušas spilgtākas. Pasmaidu par sevi, kad atkal esmu aizlikusi rokas aiz muguras un šādi staigāju. Atceros, tā mēdza darīt mūsu vecāmāte Lība. Visbiežāk viņu saucām par bodes vecomāti, jo viņa dzīvoja pie jaunākā dēla – mājās, kur pirmajos Ulmaņlaikos bija iekārtots veikals. Gāja gadi, bet lete un plaukti vienā telpā vēl saglabājās. Tā Lība tika pie vārda «bodes vecāmāte».»
B. Priediņa atceras, ka viņas skolas gados bija jāizjūt trūkums. «Taču vecmāmuļa prata no mazumiņa kaut ko garšīgu pagatavot, garajā starpbrīdī es un brālis paguvām ieturēt labāku maltīti nekā pārējie bērni. Panemunes skola atradās netālu no mājām, kurās Lība tolaik dzīvoja. Vēl man palicis prātā, kā viņa glabāja atslēgas. Kaut arī mēs paklusām gribējām tikt klētī vai atvērt skapjus, nevarējām vis, jo slēdzenes bija drošā vietā,» vēstī Biruta.
Bērni jau zinājuši, ka sestdienās jālasa pļavu puķes. Vecāmāte lika jūgt ratos zirgu un braukt uz Ķirķeļu kapsētu, lai apkoptu un rotātu tuvinieku mūža mājas.
Atminoties sendienas, B. Priediņai šķiet, ka Budbergas ļaudīm piemita pamatīgums un savas vērtības apziņa. Viņi daudz ko prata, arī apcerēt dzīvi un baudīt tās vienreizību.
Saudzīgi atjauno
Pārdomājot vairāku paaudžu gājumu, ievērības vērts ir šāds fakts – radu saimē atrodas kāds, kurš nespēj samierināties, ka dzimtas mājās varētu saimniekot svešinieki. Birutas tēva Viļa Purviņa «Mēmelēs» līdz aiziešanai mūžībā dzīvoja dēls Jānis. Radi joprojām atceras, cik pūļu vajadzēja, lai viņu pierunātu aizbraukt ārstēties vai uz kādu laiku pamest tēva mājas. Būdams drošākā dūšā, viņš mēdza lepni izsaukties: «Tie ir Rākaņi!»
Liktenim tā labpatikās, ka veco ēku nopirka un par vasaras mītni izvēlējās Jāņa māsas Birutas dēls Andris. Kaut arī Priediņu ģimene dzīvo Rīgā, galvaspilsētas mītnei paredzētie līdzekļi tika ielikti laika zoba stipri skartajā koka mājā. Un atkal kāda sakritība – ēku atjaunoja, saglabājot sendienu būvniecības elementus, arī Purviņi, mājas kādreizējo īpašnieku tuvi radinieki.
Atgriežas blakus mājā
«Aizkalnos» pārdesmit soļu attālumā no «Mēmelēm» dzīvo Astrīda Meikšāne, dzimusi Purviņa. Viņa nopirka tēva brālēna Franča māju, kas arī palika bez saimnieka. Bērnu un jaunības dienas viņai aizritējušas tēva mājā, mūža otrā puse turpat lī dzās – radinieka bijušajā īpašumā.
Dzīve viņu nolikusi neparastā lomā – tā kā par Rākaņu nekronētu saimnieci. Māsas ģimene laukos pavada vasaras mēnešus, un kas gan cits pieskatīs kaimiņmājas. Jau rit otrais gadu desmits, kopš viņa un vīrs Jānis saimnieko kādreiz senču koptās vietās. Šosestdien radi un draugi Astrīdu sveiks apaļā dzīves jubilejā. Parasti viņa nemēdz rīkot īpašus godus, bet šoreiz ir vēlējusies svinības, lai Rākaņos būtu kopā paaudzes. Vecākā, kuru pārstāv viņa, vidējā – bērni, pati jaunākā – mazbērni.
Laikam jau tā ir kāda īpaša Rākaņu burvība – arī bērni, kuri vēl neapjauš šīs vietas nozīmību, ļoti labprāt uzturas Mēmeles piekrastē. Te viņiem ir gana interesanti. Pēterītis mācās tikai otrajā klasē, bet jau iemanījies makšķerēt. Vasaras siltajās dienās upes ūdeņos veldzējas Anniņa, Kārlis, Marta, Elvis. Līgo svētkos šeit sabrauc daudz viesu. Ir tā – kas reiz bijis Rākaņos, tam patīk šeit atkal atgriezties.
