Avīzei «Bauskas Dzīve» – šoruden 70
Laikrakstam «Bauskas Dzīve» šis gads ir īpašs – rudenī tam apaļa jubileja – septiņdesmit gadu. Ir interesanti ielūkoties pagātnē, pārlapojot avīzes iesējumus. Lappuses jau padzeltējušas, taču rakstītais vārds ir dzīves un notikumu stiprs liecinieks. Cik tas patiess? Tāds ir jautājums. Īpaši jau pēc Otrā pasaules kara līdz pat laikam, kad dzīvojam neatkarīgajā Latvijā.
Pirmā publikācija sagatavota par pagājušā gadsimta 40. gadiem. Seno dienu liecības vedina domāt, kas patiesība, kas meli un kas noklusēts. Tāpēc padomju laika avīzes satura pārskatam līdzās publicējam vēsturnieka, Bauskas novadpētniecības un māk-
slas muzeja speciālista Aigara Urtāna komentāru.
Vēl kara laikā
No arhīva paņemts pirmais tālaika «Bauskas Darba» iesējums ar divu gadu avīzēm. Pirmais numurs datēts ar 1944. gada 27. oktobri, piektdienu. Izdevējas ir Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Bauskas apriņķa komiteja un Bauskas apriņķa izpildu komiteja. Saprotams, cik sarežģīti laikā, kad vēl turpinājās Otrais pasaules karš, veidot avīzi. 1944. gadā tā nāk klajā uz vienas lapas un reizi nedēļā. Dominē materiāli, kuros izcelts Staļina vārds.
Līdzās obligātajām publikācijām atrodamas skopas ziņas par vietējiem notikumiem. Piemēram, Bauskas apriņķī kopā ar pilsētu ir 39 mācību iestādes, viena vidusskola, 26 septiņgadīgās un 12 četrklasīgās pamatskolas. Panemūnes pagastā novembrī pieņemts lēmums pie katras izglītības iestādes organizēt kopgaldu ar visu saimniecību piedalīšanos skolēnu apgādē ar uzturu.
Veidojas valsts zemes fonds, Bauskas apriņķī tas «sastādās no 48 874 hektāriem zemes un turpina pieaugt, tāpat vienmēr no jauna nāk zemes pieprasījumi».
Sienas avīzes
1945. gadā avīzi izdod divas reizes nedēļā, otrdienās un piektdienās. Ļoti plaši atspoguļo Otrā pasaules kara noslēguma posmu, informējot par Uzvaras parādes norisi Maskavā. Šo notikumu sakarā teikts, ka Pilsrundālē 9. maijā Uzvaras svētkus atzīmē 500 cilvēku.
Februāra sākumā organizēta strādnieku un zemnieku korespondentu sanāksme, kurā uzsvērts, ka «apriņķa laikrakstam jābūt politiskā darba centram plašās masās». Aplūkojamā periodā aktuālas ir arī sienas avīzes, noteikts, ka tām, piemēram, jābūt katrā kolhozā, kuri veidojās 1948. un 1949. gadā. Laikrakstā ievieto sienas avīžu apskatus, kuros nosauc pozitīvus piemērus un sniedz kritiku. Nodibina balvas labākajām kolhozu un uzņēmumu sienas avīzēm.
Tā drukāts un rakstīts vārds bija stingri pakļauts padomju ideoloģijai. Tās izauklēta bija arī līdz tam nepieredzētā darbaļaužu sociālistiskā sacensība dažādās jomās. Aprīlī, piemēram, aicina iesaistīties sacensībā par augstu ražu iegūšanu. Jau šī gada vasarā Mežotnes mašīnu un traktoru stacijai piešķir Sarkano karogu par panākumiem Vissavienības sociālistiskajā sacensībā. Par malkas sagatavošanas plānu izpildi piešķir naudas prēmijas. Bauskas mežrūpniecība saņem sešus tūkstošus rubļu.
Sarkankarogotos vezumos
Darba ikdiena ir ļoti smaga. Stāstīts par to, ka Mežotnē notiek govs lopu spēku izmantošanas seminārs, jo liellopus liek zirgu darbā. Zīmīgi, ka pirmā fotogrāfija laikrakstā rāda, kā Īslīces pagasta zemnieki ar pajūgiem, virs kuriem plīvo sarkanie karogi, ved nodot graudus valstij. Tāpat no citiem pagastiem labību ved sarkankarogotos vezumos. Septembra sākumā laikrakstā redzama tabula, kas ataino, cik kokmateriālu izcirsts un izvests, tāda veida datus sniedz arī par graudu piegādi valstij. Nespēju iedomāties, kā to uztver lauku ļaudis, kuriem bijusi pilnīgi citāda darba ētika.
Pamazām aktivizējas kultūras dzīve, taču tajā ir jaunas nianses. Tā šefību par Vecumnieku tautas namu uzņemas Rīgas Krievu drāmas teātris, kas «dos ik mēnesi pa vērtīgai izrādei Vecumniekos». Vecsaules tautas namā jūnijā notiek pašu un Codes pagasta pašdarbības kolektīvu skate. Taurkalnē, Ievu līcī, organizē pagasta apvienoto skolu bērnu svētkus. Bauskā skatāma Teodora Karašas gleznu izstāde.
Latviskās tradīcijas vēl dzīvo, stāstīts, kā Līgo vakars pavadīts Saulaines parkā un Bērstelē.
Vēlēšanās piedalās gandrīz visi
1946. gada sākumā raksturīgas publikācijas, kas saistītas ar Padomju Savienības Augstākās padomes vēlēšanām. Notiek sapulces, kandidātu izvirzīšana. Avīzes virsrakstā – «Staļins mūsu pirmais kandidāts». Saistībā ar vēlēšanām, kas notiek 10. februārī, Bauskas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs V. Kucharenoks aicina pilsoņus, «kuri nav pierakstījušies un arī dzīvo uz vecām Ulmaņa laika pasēm un vācu laikā izdotām apliecībām», nokārtot savus dokumentus.
Par godu vēlēšanām 23. janvārī no Bauskas, Iecavas un Skaistkalnes sākas komjaunatnes rīkotais slēpotāju komandas «Zvaigznes brauciens» uz visiem apriņķa pagastiem, lai lauku iedzīvotājus tuvāk iepazīstinātu ar deputātu kandidātiem.
Ar līdzīgu ievirzi nākamajā gadā piesaka kandidātus LPSR Augstākās padomes vēlēšanām, kurām balotējas Padomju Savienības līderi. Uzsvērts, ka tautas nams ir vēlēšanu aģitācijas centrs, īpaši pirmsvēlēšanu dienās. Pēc tam seko apriņķa padomes vēlēšanas, kurām izvirza «savus labākos pārstāvjus, sociālistiskās Tēvzemes dedzīgos patriotus, Ļeņina un Staļina lietai uzticamus, prasmīgus sociālistiskās celtniecības virzītājus uz priekšu». Ievieto detalizētus aprakstus par kandidātiem apriņķa padomei. Vēlēšanu rezultāti ir vajadzīgie, nobalso vairāk par 99 procentiem, tas notiek līdz pulksten 12. Mazbārbeles iecirknī vienā stundā – pat divi simti vēlētāju.
Kriminālatbildība par plāna neizpildi
Darba dzīvei savs ritums un stingri noteikumi. Bauskas apriņķa prokuratūra ziņo, ka pie kriminālatbildības par izvairīšanos no meža sagādes plāna izpildes saukts kāds iecavnieks. Publicē ziņu «Stingrāku rīcību pret piena piegādes sabotētājiem». Informācija ar virsrakstu «Budži mēģina krāpt valsti» un līdzīgiem stāsta par personām, kas atved nokrejotu pienu vai neizpilda plānu. Kādā citā ziņā teikts: «.. kas grauj un bremzē kopīgo darbu tautsaimniecības atjaunošanā, tie iemantos darbaļaužu nicinājumu un izjutīs taisnā padomju likuma bardzību.» Arī par citu produktu valsts piegādes neizpildi sauc pie kriminālatbildības.
Parādās jauna satura publikācijas, piemēram, LPSR Augstākās padomes Prezidija dekrēts par daudzbērnu māšu apbalvošanu ar ordeni «Mātes slava» un Mātes medaļu. Plašs saraksts ar sieviešu uzvārdiem, kuras dzemdējušas piecus un vairāk bērnu. Avīzē ievieto paziņojumus par personām, kuras ierosinājušas laulības šķiršanu.
«Padomju vara piedos»
1946. gada augustā publicēto tekstu «Visiem, kas vēl slēpjas mežos», parakstījuši izpildu komitejas priekšsēdētājs K. Reiskarts un V. Lankovskis, Iekšlietu ministrijas apriņķa nodaļas priekšnieks. «Padomju vara piedos katram, kas pārtrauks savu noziedzīgo darbību, ieradīsies padomju iestādēs, dos solījumu pārtraukt sakarus ar padomju varas ienaidniekiem, nodos ieročus.» Lasāms kāda kurmenieša stāsts, ka viņš iznācis no meža, un V. Lankovska piebilde ar iedrošinājumu to darīt arī citiem.
1947. gads saimnieciskā dzīvē sāk iezīmēties ar kooperāciju. Lauksaimniecības kooperatīvajā sabiedrībā ietver gateri, labības kūlējus, kalēju, galdnieku darbnīcu. Turpinās meža darbi, koku pludināšana, lauksaimniecības produktu piegāde valstij.
Sākas kolhozu laiks
1948. un 1949. gads iezīmējas ar kolektivizācijas tēmu. Īpaši tas izcelts 1949. gada ievadrakstos, informācijās, citās publikācijās. Ievieto kolhoza trīsgadu darba plāna paraugu, augu sekas plānu. Muzejs iekārto kolhozu stendu. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas zinātniskā konference notiek Bauskā, lai iepazīstinātu kolhozniekus ar padomju zinātnes sasniegumiem.
Sākas pilsētas uzņēmumu iestāžu šefības darbs kolhozos, svētdienās jābrauc talkās. Tā no Bauskas vienā šādā dienā dodas talkot 500 cilvēku.
Notiek sējas sagatavotības skates, Īslīces pagastā izveidoti septiņi kolhozi. Organizē kopsaimniecību mākslinieciskās pašdarbības skates.
Laikrakstā stāstīts par jaunu labības šķirni – staļiniski zarojošiem kviešiem, tajos ir pieci, desmit grami graudu, parasti – viens grams. «Tā būs revolūcija tautas dzīvē, milzīgs lēciens pretim diženajam mērķim – komunismam,» rakstīts avīzē. Tādā stilā raksturoti žuburainie daudzvārpu kvieši…
Saistībā ar boļševistiskās preses dienu Bauskas kultūras namā atvērta sienas avīžu izstāde un iekārtots preses dienai veltīts stends. Kopsaimniecības sienas avīzei ir jākļūst par spēcīgu ieroci kolhozu celtniecībā. Kolhozi jāvada boļševistiski, uzsvērts publikācijās. Cilvēkiem tas viss ir jāpieņem, jo 1949. gada represijās cieš daudzi. Par 25. martu, kad uz Sibīriju izved daudzas ģimenes, laikrakstā nav ne vārda…
Ar padomju propagandu, bet laikmetu raksturojoši
Pēckara laikā izdotajam laikrakstam «Bauskas Darbs» raksturīga padomju propaganda un ideoloģija. Tomēr tajā atrodamas interesantas, laiku raksturojošas publikācijas par to, kā karu pārcietušie un šeit palikušie baušķenieki un lauku ļaudis pamazām piemērojās jaunajiem dzīves apstākļiem un situācijai.
Privātīpašums nedrīkstēja būt
No preses var uzzināt, ka atbilstīgi jaunajam laikam tiek mainīti ielu nosaukumi – Padomju iela, Sarkanarmijas iela, Pionieru iela, Oktobra laukums, atjaunots izglītības un medicīnas iestāžu darbs, notiek apriņķa Dziesmu svētki.
Avīzē nerakstīja par to, kā lauku ļaudis sāka iepazīt, kas ir jaunā «sociālistiskā saimniekošana». Ir noteikts, ka zemnieku saimniecību zemes platība nedrīkst būt lielāka par 20 –
25 hektāriem. Viss, kas pārsniedz noteikto normu (zeme, mājlopi, inventārs, ēkas, tehnika), tiek nacionalizēts jeb pārņemts valsts īpašumā –, vienkārši sakot, atņemts. Tā veidojas Valsts zemes fonds, kuru tolaik vēl drīkst izmantot jaunsaimniecību veidošanai. Katrs, kurš grib, no šī fonda var saņemt 10 – 15 hektārus jaunas saimniecības ierīkošanai. Bet tā ir tikai tāda pagaidu situācija pirms vienlaidu kolektivizācijas. Padomju valstī nedrīkst būt privāta saimniekošana un privāts īpašums, kas raksturīgs kapitālistiskai saimniekošanai.
Šifrējamie ideoloģijas jēdzieni
Katrā tā laika preses izdevumā var lasīt par padomju ideoloģiju un propagandu. Mūsdienu jaunākajai paaudzei, pārlapojot šos rakstus, vajadzētu kādu īpašu skaidrojošo vārdnīcu, kurā būtu atšifrēti propagandas un ideoloģijas jēdzieni «kaujas lapiņa», «sienas avīze», «sarkanais stūrītis», «cīņa par jaunām darba uzvarām», «masu audzināšanas darbs», «tirdzniecības kultūra», «mičurinietis», «stahanovietis», «sociālistiskās saistības», «budži», «kulaki», «buržuāziskie nacionālisti», «šķiras un tautas ienaidnieki» u. tml.
Ārpus ideoloģijas un propagandas laikrakstā «Bauskas Darbs» pirmajos tā pastāvēšanas gados vēl var lasīt par dažādām sadzīves nebūšanām, neizdarībām, nolaidību un vēl par daudz ko citu. Tas pamazām no preses lappusēm pazuda vēlākajās desmitgadēs, kad publisko telpu pārņēma stingri cenzūras un arī pašcenzūras žņaugi. Piemēram, laikraksta korespondenti vairākkārt pievērsa uzmanību faktam, ka izkārtnēs tiek kropļota latviešu valoda. Proti, mūsu pusē bija sastopamas izkārtnes ar tādiem uzrakstiem kā «LPSR Bauskas apriņķa Kuļturas un izglitibas iestāžu nodaļa», «Autotransporta uzņēmuma «Degviela» Bauskas nodaļas benzostacija», «Arteļ «Bauskas amatnieks»», «Zagotživsirjo», «Zagotzerno», «Sojuzutiļ».
Darbs arī no darba brīvajā laikā
Atjaunojoties pēckara dzīvei, ikdiena vienkāršam cilvēkam bija smaga. Par to, protams, avīzes nerakstīja, bet katram pilsētniekam 40 stundu (gadā) no darba brīvajā laikā (tolaik darba nedēļa ir sešas dienas) obligāti bija jāstrādā kara radīto postījumu novēršanā un drupu novākšanā. Pēc kolektivizācijas 40. gadu beigās pilsētniekiem tiek ieviests brīvprātīgi obligāts darbs laukos tā sauktajās iestāžu un uzņēmumu šefības saimniecībās. Vidējā darba alga ir ap 400 rubļu, 10 – 15% no tās piespiedu kārtā labprātīgi jāatdod par valsts aizņēmuma obligācijām, ko dēvē par iedzīvotāju palīdzību karā cietušās valsts tautsaimniecības atjaunotnei. Palikusī nauda ir ar zemu pirktspēju, jo nav preču.
Raugoties pēckara ļaužu fotogrāfijās vai kinohroniku kadros, bieži redzami cilvēki uniformās un darba apģērbos, tikai dažiem apģērbā saglabājies kaut kas no iepriekšējo laiku modes. Pārtikas iegāde veikalos ir stingri normēta ar kartītēm. Lauku ļaudīm ir vēl grūtāk. Zemīte ir, kaut kas jau izaug, un dzīvot var. Taču katram, kam ir zeme, jāveic obligātās pārtikas piegādes valstij. No 10 – 20 hektāru lielas saimniecības 1946. gadā valstij obligāti bija jānodod 50 – 60 kilogramu labības no hektāra, arī gaļa, olas, piens, kartupeļi, vilna utt. Lūk, kur radās fotogrāfijās redzamie un laikraksta lappusēs aprakstītie sarkankarogotie vezumnieki!
Sociālistiskās saimniekošanas cildinātāja
Nākamajos gados šīs nodevas pieauga. Mērķis bija viens – izputināt zemnieku saimniecības, lai laukos radītu kopīpašuma saimniecības kolhozus un sovhozus. Tas arī tika sasniegts, jo 1949. gada nogalē Bauskas rajonā (1948. gadā apriņķi Latvijā kļūst par rajoniem) bija kolektivizētas gandrīz visas zemnieku saimniecības. Prese bija kļuvusi par kolektīvās un sociālistiskās saimniekošanas pārākuma cildinātāju. Pagājušā gadsimta 40. gadu beigās ir aizliegts apkopot datus par faktisko ražību un situāciju lauksaimniecībā, bet ir norādījums statistiku balstīt plānotajos datos, lai varētu parādīt sociālistiskās saimniekošanas augšupeju un sasniegumus.
Grūtā ikdiena mijās ar svētkiem, kam padomju valstī tika veidotas jaunas tradīcijas un nozīme. Par svētkiem izvērtās dažādu padomju vēlēšanas, kuru iznākums bija zināms pirms balsošanas. Uz laukiem ar dažādām kultūras programmām devās vēlēšanu aģitbrigādes. Savukārt vēlēšanu dienā pie vēlēšanu iecirkņiem izveidotajās bufetēs un izbraukuma tirdzniecības vietās varēja nopirkt ko tādu, kas nebija atrodams veikalos. Svētki ir arī Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas katru gadu 7. novembrī. Četrdesmitajos gados svinamo dienu vidū vēl ir Līgo svētki. 1949. gada 24. jūnijs pat ir brīvdiena. 1946. un 1947. gada mijā pirmo reizi parādās Jaungada svētki (1947. gada 1. janvāris ir brīvdiena), kas nomaina «atceltos Ziemassvētkus».
Lasīt «starp rindkopām»
Karu pārcietušie un Latvijā palikušie bija gatavi piemēroties jaunajiem apstākļiem un mainīties savās domās un rīcībā. Taču ne visi. Un par to laikrakstā varam lasīt «starp rindkopām», t. i., domāt par to, ko nozīmē uzrakstītais. Proti, kas ietverts publicētajā aicinājumā «Visiem, kas vēl slēpjas mežos»? Vien to, ka ne visiem bija pieņemama padomju vara un jaunie dzīves apstākļi nebrīvā Latvijā.
Bet kā bija realitātē? 1944. gada vasarā Bauskas apriņķī darbu sāka īpašas padomju valsts drošības iestāžu operatīvās vienības, kas sāka represijas pret katru, par kuru bija ziņas vai tikai aizdomas par sadarbību ar vācu okupācijas varu. Baidoties no iespējamām represijām, uzreiz pēc Sarkanās armijas ienākšanas daudzi pārgāja uz dzīvi nelegālā stāvoklī – slēptuvēs vai mežos. Starp nelegālistiem bija arī tie latviešu leģionāri, kas pēc Vācijas kapitulācijas nepadevās gūstā, bet slepus atnāca uz Bauskas apriņķi, uz mājām pie tuviniekiem.
Pretpadomju nostāju un nelegālistu skaita pieaugumu veicināja arī ekonomiskās pārmaiņas – privātīpašuma nacionalizācija, nesamērīgi lielie nodokļi un lauksaimniecības produkcijas nodevas, kā arī piespiedu kolektivizācija. Arī 1949. gada 25. marta deportācija, kad no Bauskas rajona izsūtīja 1539 cilvēkus. Viens no mērķiem bija nacionālās pretošanās kustības sagraušana, taču bija panākts pretējs efekts. Daudzi nelegālisti jau kopš 1944. gada beigām apvienojās grupās un izvērsa bruņotu cīņu pret nīsto padomju varu, tās aktīvistiem un arī atbalstītājiem. Tieši tāpēc padomju terminoloģijā parādījās vārds «bandīts». Nenoliedzot šajā «mežabrāļu» darbībā zināmas bandītisma epizodes, šie cilvēki mežos bija palikuši vieni bez nopietna atbalsta, bet ar naidu pret okupācijas varu. Ar ideju par Latvijas valsti vairāk nekā desmit gadu viņi cīnījās pret milzīgu pārspēku.
«Mežabrāļa» nepublicētā vēstule
Padomju valsts drošības spēkiem mūsu pusē nācās pielietot dažādas metodes «mežabrāļu» vienību sagraušanai, bet cīņa ar upuriem abās pusēs bija ilga – līdz pat 50. gadu vidum. Par to, protams, prese nerakstīja, bet saistībā ar šo vēl kāds lasītājiem droši vien nezināms fakts. Pēc 1946. gada augustā laikrakstā «Bauskas Darbs» publicētā aicinājuma «Visiem, kas vēl slēpjas mežos» redakcija saņēma kādu anonīmu «mežabrāļa» vēstuli ar lūgumu to publicēt kā atbildi aicinājumam legalizēties. Redakcija šo vēstuli, kuras oriģināls glabājas Latvijas Valsts arhīvā, protams, nepublicēja. Tā nonāca valsts drošības iestādēs, ar tās saturu iepazinās gan šo iestāžu vadība, gan arī pats Latvijas PSR valdības vadītājs Vilis Lācis.
Šī vēstule (tās fragmenti) raksturo tā laika situāciju: «..Izlasījis Jūsu rakstu laikrakstā «Bauskas Darbs».. ar virsrakstu «Visiem, kas vēl slēpjas mežā», nācu pie šāda secinājuma. Viegli izprast šī aicinājuma rindas, kas.. skan tik iedvesmojoši.., taču.. tam nevar ticēt, lai varētu atstāt mūsu dzimtenes Latvijas zaļo mežu zemnīcu bunkurus un ar nežēlīgajiem varas orgāniem – čekas rokām – beigtu savu dzīvi kaut kur padomju taigā, ogļu šahtās vai Ziemeļu ledus laukos, izģērbtiem kailiem un badā.. Jūsu skatījumā.. mierīgi iekārtoto dzīvi visādi cenšas graut latviešu buržuāziskie nacionālisti – latviešu tautas nodevēji, kuri savā laikā palīdzēja okupantiem aplaupīt un izputināt Latvijas zemniekus un darbaļaudis. [..]Atbildēšu savā skatījumā tā, lai katrs domājošs un domāt spējīgs cilvēks skaidri saprastu. Ķeriet un sodiet tos, kuri bija pie varas stūres, kuri sadarbojās ar okupantiem, kuri palīdzēja dzīt latviešu dēlus uz fronti,.. taču neatriebjaties tiem vienkāršajiem karavīriem,.. kuri bija šīs varas iesaukti.. Mums ir daudz pareizu datu par padomju varas izdarībām.. Tāpēc nebrīnieties, ka ļaudis dzīvo mežā un neiet pie padomju varas.. Ļoti lūdzu ievietot avīzē «Bauskas Darbs» šo manu vēstuli un atbildi, ko mums darīt un kā izkļūt no šīs meža dzīves..»
