Individuālā uzņēmuma izdevniecības «Unda» īpašniece Dzintra Šulce dzīvo un strādā Baldonē, izdod avīzes «Agnese» un «Pavards».
Individuālā uzņēmuma izdevniecības «Unda» īpašniece Dzintra Šulce dzīvo un strādā Baldonē, izdod avīzes «Agnese» un «Pavards». Viņa ir septiņu grāmatu autore, pēdējo gadu prozas darbi nākuši klajā pašas izdevniecībā. Kā reti kāds radošs cilvēks, autore pati organizē uzrakstītā drukāšanu un izplatīšanu.
Dzintra Šulce vienpadsmit gadu mācījās Skaistkalnes vidusskolā un absolvēja to 1971. gadā. Izglītību turpināja tehniskajā skolā un, iegūstot radiotehniķes kvalifikāciju, vēlāk 17 gadu strādāja Baldones Radioastrofizikas observatorijā.
– Vienkāršiem vārdiem izsakoties, tu visam esi lauzusies pati cauri. Moci un autiņus dzinusi rallijos, dzelžus jaukusi un remontējusi, pa starpām adījusi, šuvusi un tamborējusi, paguvusi rakstīt. Lai gan tevi pazīstu jau sen, brīžiem grūti noticēt, ka vienam cilvēkam tik daudz ir pa spēkam.
– Mani vienmēr saistījis ne tikai rezultāts, bet process. Varbūt tas bijis izšķiroši, kāpēc esmu iedziļinājusies gan sievišķīgās, gan vīrišķīgās nodarbēs. Darītājam nekad nav garlaicīgi, viņš strādā tā, kā pats vēlas. Tas man ir vissvarīgākais. Pati sev nosaku režīmu, pati zinu, kā sadalīt laiku un spēku. Esmu saistīta ar avīzes nodošanas termiņiem, kas disciplinē, taču varu darboties neatkarīgi no citiem. Ir jau man arī palīgi – korektors, tehniskais redaktors.
– Nekavēsimies pagātnē, jo tā nojaušama, lasot tavus prozas darbus. Tu veido divas avīzes, kas noturas Latvijas preses tirgū.
– Man patīk «taisīt» avīzi un es to daru bez piespiešanās. Šis darbs turklāt ļauj gūt iztikas līdzekļus. Ar grāmatām vien nekādu regulāro naudu nevar nopelnīt.
«Pavards» ir jaunāks par «Agnesi», ar kuru meitenes draudzējas jau septiņus gadus. Tas ir diezgan ilgs laiks pusaudžu izdevumam un nākamgad «Agnese» atsevišķi vairs netiks izdota, bet saglabāsies kā pielikums «Pavardam». Septiņos gados ar meitenēm ir tik daudz izrunāts, pa šo laiku viena paaudze izaugusi un nākamajai gandrīz vai viss atkal jāsāk skaidrot no jauna. Jūtu, ka tā būtu atkārtošanās, tādēļ izšķīros it kā par vidusceļu.
– Kāda ir «Pavarda» koncepcija, jo labi zināms, ka jebkurai avīzei kļūst aizvien grūtāk noturēt savus cienītājus, kur nu vēl rast jaunus piekritējus?
– Tas ir ģimenes laikraksts, es apzināti izvairos no tematiem par politiku. Manā izpratnē svarīgāk, lai avīzei būtu praktisks pielietojums. Lasītājiem noder padomi un ieteikumi. Katrā numurā tiek ievietota intervija ar kādu cilvēku. Viņš var būt gan sabiedrībā pazīstams, gan svešs, – ka tikai interesanta personība.
– Ja runājam par dāmām un kungiem, ar kuriem krustojušies tavi dzīvesceļi, tad vari pat palielīties, jo esi uz «tu» ar prominentām personām.
– Agrā jaunībā mani kaitināja fakts, ka daudziem ievērojamiem cilvēkiem ir visur paziņas – griezies, kur gribi, visi savējie. Tagad saprotu, ka tā ir paaudzes iezīme. Protams, ka daudzie līdzcilvēki atrodas gan augstos amatos, gan svarīgās instancēs. Rīgas jauno literātu studija, kurā kādreiz darbojos, «izklīdusi» pa visurieni – varu piezvanīt jebkuram. Kā mēs cits citu atceramies un ar kādām izjūtām satiekamies, – tas jau ir kas cits.
– Kā tu izjūti vajadzību pēc cilvēkiem?
– Tās ir zemapziņas neizskaidrojamas strāvas, kas rosina satikties. Jo topi vecāks, jo vairāk «velk» sastapt, meklēt jaunības draugus. Pagājušajā vasarā pēc divdesmit septiņiem gadiem sanāca kopā mūsu klase… Kādas izjūtas no šīs tikšanās, tas atkal ir cits temats, bet slēptā vēlme satikties, kā izrādās, bijusi daudziem no mums.
– Īpašs gadījums, manuprāt, ir tas, kā tu atradi skolas gadu draugu.
– Pirms dažiem gadiem it kā pēc mistiska impulsa sāku meklēt jaunības laika draugu. Pazinu tādu smukulīti, mācījās Lietuvā, Biržos, dzīvoja Skaistkalnē. Meitenes vai ģība, centās pievērst viņa uzmanību. Man laimējās, jo skolas gados rakstīju dzejoļus un arī viņš šo to sacerēja… Tā man bija zināmi «punkti» viņa priekšā.
Aļiks aizgāja dienēt un pienāca ziņa, ka viņš gājis bojā… Reakcija bija, kā jau tajos gados, paraud un aizmirst. Pagāja 25 gadi, sāku viņu meklēt. Atradu.
– Un jaunākais prozas darbs «Upeņu upe» tapa kopā ar Aleksandru Matuzeviču (Aļiku – M. O.). Daļēji romāns pat uzskatāms par dokumentālu, jo tajā ir tik daudz fotoattēlu no Skaistkalnes un tās apkārtnes apraksti.
– Man piedos lasītāji, ka viss ir reizē īsts un tomēr piedomāts. Foto ir īsti, arī daudzi tā laika notikumi.
– Un personāži?
– Nu nē, veltīgi meklēt tiešus prototipus. Var, protams, izlasīt situācijas un frāzes, bet dažu tādu personu dzīvē nav bijis, citas veidotas, apvienojot vai sadalot tēlus. Piemēram, no Aļika puses ir viens Jānis, no manas – cits.
– Skaistkalnei, kas «Upeņu upē» tik zīmīgi akcentēta, šajā pasaulē tev tomēr ir īpaša vieta. Lai kur tu brauktu, atkal un atkal iegriezies «Šenbergā».
– Šeit taču ir tuvinieku kapi, šeit dzīvo radi, skolasbiedri un draugi. Mani «velk» šeit paciemoties. Ieeju bibliotēkā pie Daigas, veikalā pie Ilzes, turpat muzejs, pagastmāja, Aivars, Andulis. Apbrīnoju to darbu, ko Skaistkalnes vēstures izzināšanā veikuši novada pētnieki Pēteris Lukaševics un Uldis Mantons. Mans sapnis ir redzēt šo apkopojumu vienā atsevišķā izdevumā.
– Cauri Skaistkalnei tu bieži dodies uz Lietuvu.
– Ar kaimiņzemi, konkrētāk Kauņu, saistās sadarbība žurnālistikā un arī rakstniecībā. Lietuviešu žurnāla «Pepe» redaktore Nomeda Balasevičiute daudz piedalījusies, kā tagad lepni saka, «kopīgos projektos». (Ciest nevaru šo stulbo vārdu. Tā arī uzraksti.) Kauņā dzīvo tulkotāja Renāte Zajančkauskaite. Ar viņas gādību lietuviski tulkoti vairāki mani darbi.
Kopš bērnības Lietuva man ļoti tuva, reizēm patīk gandrīz vai bez taustāma iemesla aizbraukt, «ieelpot leišu gaisu». Lietuvieši ir tādi riktīgi cilvēki: ja viņam ir pumpa uz deguna, tā ir ne tikai ikdienā, bet arī svētkos. Strādīgi viņi ir, ļoti praktiski, sirsnīgi.
– Tavā, Dvīņa zvaigznāja, horoskopā rakstīts, ka žurnālistika un rakstniecība ir piemērotas profesijas.
– Zvaigžņu tulkojumiem nepievēršu uzmanību un par savu horoskopu arī daudz neinteresējos. Taču par vienu gan esmu pārliecināta – saskarsmes prasme ar cilvēkiem ir Dieva dāvana. To neviens nevar iemācīt.
Dvīnis pēc visiem zvaigžņu likumiem ir vispusīgs un darbīgs, bet viņam piemīt arī pamatīgi mīnusi: viss ātri apnīk, daudz «ašo ideju», nepastāvība.
– Tavās mājās Baldonē nav sterilas vides, vai neesi vēlējusies meklēt palīgu, kas piekārto saimniecību?
– Nekārtībā ir tikai man zināma kārtība, un, līdzko tajā kaut kas mainīsies, vairs nespēšu orientēties un atrast vajadzīgo enciklopēdiju, rokasgrāmatu, žurnālu vai ko citu.
Ja dzīvotu divpadsmitajā stāvā, ja man nebūtu ne suņu, ne kaķu – tad varbūt istabā atrastos paklāji, bet tagad… Lauki, apkārt mežs un mājās trīs suņi. Tiem jādod brīvība – lai guļ kaut vai uz dīvāna, ja vēlas (ak, kā šobrīd sterilie pedanti rauc degunus!).
Katram cilvēkam ir kāda vājība. Manējā ir suņi. Diemžēl suņa mūžs ir īss, diemžēl… Nevienu savu savu suni neesmu audzinājusi no kucēna vecuma. Tie ir savākti, no «patversmes paņemti». Pirmais bija ņjufaundlends – trīsgadīga melna milzene Unda. Viņas vārdā nosaukta izdevniecība un suņa «portrets» ir arī zīmogā. Unda nodzīvoja divpadsmit gadu, pēc viņas ļoti skumu, bet liktenim labpatika «piegādāt» citu ņufu, kas bija izklaiņojies pa Mežciemu, slims un bezpalīdzīgs. Nu Sendijs pie mums jau ir veselu gadu.
– Tu nekrāj tālus ceļojumus, šķietami turies savrup no «lielās» dzīves, no Rīgas.
– Man patīk īsāki ceļojumi, kuros nevajag vīzas, biļetes, hoteļu un moteļu. Braucu ar savu auto.
Tā saucamā «lielā dzīve» ir ķēmošanās (manuprāt), mazas ļaužu grupiņas ākstības. Paši sanāk, paši dullojas un paši sevi sabildē, lai nosauktu par «smalkajām aprindām». Daudz vairāk cienu cilvēkus, kuri nekad nav redzēti klubos, «pabos», uz jumtiem un citur.
Man ir žēl izniekota laika, lai tupētu kādā sanākšanā. Tad jau labāk sakārtoju kaut vai uzņēmuma grāmatvedības papīrus. Jā, pie «vecuma» iestājos tālmācībā. Apgūstu grāmatvedību, gan ne dēļ sertifikāta, bet savai zināšanai. Daudz laika prasa arī datorprogrammu apgūšana. Tagad to var izdarīt, daudz mācību grāmatu – sēdies, lasi un izmēģini.
Mārīte Dābola, mācījusies ar Dzintru vienā skolā:
«Vairāk puika nekā meitene – gan pēc ārienes, gan pēc būtības. Pārgalvīga, arī draudzējās vairāk ar zēniem, nevis meitenēm. Ļoti gudra, pat izcili apdāvināta.
Ar zināšanām nesēdēja kā «suns uz siena kaudzes», labprāt palīdzēja citiem – izskaidroja vai izrēķināja, uzrasēja, kādam uzrakstīja sacerējumu. Mājas darbus deva sliņķīšiem norakstīt.
«Dabas bērns» – dzīvoja skaistā lauku sētā. Mīļi bija meži, dzīvnieki, jau tolaik viņai patika suņi.»
