Vai sitīsim suni vai tomēr zagli?
Nesen piedalījos kādā preses konferencē. Jautājumi bija ilgi sasāpējuši un palikuši bez atbildes. Daudzi plašsaziņas līdzekļu pārstāvji bija mērojuši tālu ceļu un veltījuši savu dienu, visticamāk, tikai šim vienam darbam. Visi pieņēma kārtību un aptuveni divas stundas klausījās organizatoru paustajā, arī «spalvu spodrināšanas» stāstos. Telpā bija arī vairāki atbalstītāji, kas ik pa brīdim, gluži kā antīkajā drāmā koris, vienprātīgi aplaudēja, tādējādi apstiprinot sacīto. Tiklīdz beidzot drīkstēja uzdot jautājumus, vairāki, lielākoties vecāka gadagājuma līdzjutēji, kļuva agresīvi, skaļi uzvedās, traucēja un žurnālistiem veltīja dažādas replikas.
Tas lika aizdomāties par to, cik ļoti sabiedrībai vēl jāaug un jāmācās saprast, ka tieši klusēšana vairo neizpratni un aizdomas un ka jautājums nav apsūdzība vai uzbrukums, bet, gluži pretēji, vēlme saprast un iedziļināties. Arī augsta amatpersona, kam kritiskās iebildes un jautājumi nebija pa prātam, atļāvās žurnālistiem aizrādīt: «Neesiet pērkami! Pērkamus cilvēkus sauc nesmukā vārdā!»
Ja mājas saimnieku naktī no miega pamodinās suņa rejas, vai viņš sitīs suni vai tomēr potenciālo zagli? Ja arī tas izrādīsies kaimiņš, nevis garnadzis, viņš būs pārliecinājies par sava uzticamā sarga modrību. Arī godprātīgi žurnālisti ir kā sargsuņi, kas meklē un cenšas noskaidrot patiesību, kam bieži vien izdodas iekustināt ilgi zemē gulējušus «akmeņus» un piesaistīt kādu, kas problēmu samezglojumus spēj atšķetināt. Jāsaprot, ka ne jau radio, televīzijas vai preses pārstāvji ir radījuši sarežģītas un saasinātas situācijas, bet bieži vien cilvēki, kas nav pratuši vai gribējuši būt atklāti un runāt, turklāt darīt to cieņpilnā valodā.
Tie, kas jautā, grib saprast. Tie, kas grib nosodīt, raksta anonīmus komentārus internetā. Žurnālisti strādā ar savu vārdu un atbild par sacīto. Cik tas būs patiess, atkarīgs arī no tā, cik atvērti vai noslēgti sarunai ir citi.
