Ņemšanas un došanas vara
Kāda sociālo tīklu lietotāja dalījās ar šādu ierakstu: «Gaidu pieturā transportu, līst lietus. Uz soliņa sēž aptuveni desmitgadīgs puika bez lietussarga un kapuces. Piegāju klāt padalīties ar lietussargu, un viņš pēkšņi sāka meklēt kaut ko savā skolas somā. Ilgi meklēja un pa kabatām arī. Prasīju, vai telefonu meklē vai e-talonu. Atbilde mani šokēja. «Es meklēju jums kaut ko iedot par to, ka paslēpāt zem lietussarga, bet man nekā nav.» Es šokā. Man taču neko nevajag. Pietika ar paldies.»
Bērna jūtīgā sirds uztvērusi laikmeta būtību. Lielākoties esam interesanti tikai kā maksātāji, pasūtītāji, klienti. Valdībai darbspējīgo iedzīvotāju skaits rūp vien tiktāl, lai kaut ko iekasētu, turklāt pēc iespējas vairāk. Pamatojuma teksti jau sāk atgādināt anekdotes. Tā Satiksmes ministrijai (SM), «lai Latviju pasargātu no kļūšanas par Eiropas veco automobiļu izgāztuvi», tapa ideja par vieglo automašīnu reģistrācijas nodokli. Labi, ka Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) uzdeva pārskatīt SM virzīto priekšlikumu.
Cik vispār ētiski, cilvēciski un ekonomiski gudri ir paaugstināt vai izdomāt jaunus nodokļus pandēmijas, epidēmijas apstākļos?! Daudzi ministrijās sēdošie ir pārāk attālinājušies no tautas un reālās dzīves, toties ir «radoši» pamatojumu izstrādē ar domu paņemt vairāk no iedzīvotājiem.
Vērdiņu pie vērdiņa – eiro pie eiro – jāskaita, nav laika pacelt acis. Kā Kārļa Skalbes «Pasakā par vērdiņu» Ansis «nobeidza savu dzīvi ar tukšumu krūtīs. (..) Pirkstus, kas bija raduši tikai raust, vairs nespēja atliekt saldā devēja vara.»
Rudens tumsā ietinoties, vēl vairāk un vairāk centīsimies novērtēt tos dažus cilvēkus, kam esam vajadzīgi mēs paši, nevis kaut kas no mums. Un arī izdarīsim mazas lietas no sirds kādam, ko satiekam savā dzīves ceļā! Vienkārši tāpat, lai kādā sirdī iedegtos silta prieka gaismiņa kā sveces liesmiņa pustumsā.
