Ar brūnu kastanīti kabatā
Savu «Covid» «lodi» nedzird – arī tā var sacīt patriotiskās nedēļas noskaņā. Ik dienu mūs sasniedz ziņas, kas, iespējams, atklāj vēl vienu līdzību: vai Latviju ir pārņēmis jauns «dvēseļu putenis»?
Sasprindzinājums sabiedrībā aug, jo vairāk lasām un klausāmies, jo vairāk jautājumu rodas, bet ne uz visiem ir tik skaidras atbildes, kā mēs vēlētos. Kur rast spēku turēties pretī negācijām, paniskām iedomām, agresijai vai otrai galējībai – totālai apātijai, izpausmēm, ko tikai intuitīvi nojaušam vai novērojam vidē, kurā funkcionējam.
Darba lietās piezvanīju kādam cilvēkam nedēļā, kad rudens vēl bija netipiski silts un saulains. Protams, apjautājos, kā klājas, kas darāms. Un saņēmu šim laikam pilnīgi neticamu atbildi: sēžu un vēroju saulrietu, ko tādu var tikai Zemgales plašumā redzēt. Apmulsu. Bet šis teikums joprojām neiziet no prāta. Neba šim cilvēkam darāmā tobrīd bija maz, neba viņu nesasniedz trauksmainā tempā pasniegtās negatīvās ziņas, viedokļi un liekulīgi meli…
Vai esam apjautuši līdz galam Latvijas dabas skaistumu un vērtību un to mirkļu vērtību, kad mums to visu ļauts vērot? Vai mēs to atļaujamies, kamēr tas mums dots? Novembris ir laiks, kad zeme saņem mieru un atpūtu, jo cilvēkam ir atdots viss. Novembris ir laiks, kad miglainos rītos un krēslainos vakaros laukos vēl iečirkstas kāda rudens putna balstiņa, bet pie loga pieklauvē pirmā zīlīte. Novembris ir Latvijas laiks un tik ļoti mūsu kopīgais laiks, ka nekādas pulksteņa rādītāju grozīšanas to nevar mainīt.
Varbūt mūsu Latvija ir kā mazs brūns kastanītis, apglaužams, samīļojams un kabatā, nē taču! – sirdī noglabājams, lai ļaunums vairs nesasniedz nevienu no mums.
