Mana cilvēka askēze
Sarunājos pa telefonu ar mīļu, labi pazīstamu cilvēku. Individuālā darba veicēja statuss viņam ir. Saprotams, ka vispirms pajautāju, vai ir pieteicies kompensācijai, kas «Covid-19» laikā arī pavisam maziem uzņēmējiem it kā pienākas.
Mans cilvēks atbildēja: «Nē!» Un tūdaļ paskaidroja: «Man pietiek līdzekļu iztikai. Manus un kompanjona produktus, ko mikrouzņēmumā paši izgatavojam, cilvēki joprojām patērē. Vairākas reizes nedēļā, izmantojot piegādes sistēmu «Omniva», sūtām tos klientiem.»
Zinot mikrouzņēmuma patiesi niecīgos apjomus, tomēr nerimos atgādināt, ka ir paredzētas valsts kompensācijas. Un tad mans cilvēks, lūk, ko apgalvoja: «Es varu šajā laikā nopelnīt sev iztiku, kas ir pats galvenais. Padomā – varbūt daudziem tūkstošiem cilvēku Latvijā nemaz nav šādas iespējas? Piemēram, tiem, kuru profesija ir tūrisma organizēšana, vai daudzbērnu ģimenēm. Viņiem valsts kompensācija krīzes situācijā ir daudz vairāk nepieciešama nekā man. Es, piesakoties kompensācijai, netīši atņemtu kādam reālas izdzīvošanas iespēju. Tāpēc izsvērti un apzināti atsakos no kompensācijas pieteikuma.»
Zinu, ka mans cilvēks dzīvo ļoti askētiski. Arī to, ka pieticībā jūtas labi. Arī to, ka strādā citādi, nevis diendienā pie datora. Bet apzināts lēmums par labu sabiedriskajam labumam mani nedaudz izbrīnīja. Kurā mirklī es pati būtu šo ticību gandrīz pazaudējusi? Gribu netieši citēt Emanuēlu Kantu par to, ka cilvēciskais faktors mūsos ir tikpat neizdibināms kā zvaigžņotā debess.
