«Dariet mani laimīgu!»
Te nu es esmu, dariet mani laimīgu! – šī ir bieži redzēta un arī pašu izmēģināta nostāja. Diemžēl, izvērtējot jau ar dzīves pieredzi, tā izrādās pagalam neefektīva. Nevienam nav gluži tāda uzdevuma darīt tieši mūs laimīgus, jo katram ir savas gaitas, sapņi un mērķi, ko piepildīt. Turklāt atdot laimes «stūri» cita rokās nav tā labākā ideja, jo priekšstati par laimi var atšķirties.
Visus mūs ik pa laikam piemeklē sāpes, zaudējumi un likstas, visu laiku nespējam smaidīt, tomēr, manuprāt, prieku ikdienā apzināti vajag savērt kā satrūkušas krelles. Citā dienā varbūt iznāks tikai «aproce» vai divas «pērles» būs plaukstā, tomēr būs!
Jā, mēs esam šeit uz zemes – pavisam nepilnīgos apstākļos un starp pavisam nepilnīgiem cilvēkiem. Un – paši galīgi nepilnīgi. Tomēr šajā «greizībā» un dīvainībā ir tieši tā «odziņa», iespējams, sēkla, no kuras izaug laimes koks. Kāds pirmatnējs atklājuma prieks mūs pārņem kā bērnus, kad starp apaļiem, perfektiem tupeņiem uz lauka atrodam vienu, kas, piemēram, ir kā sirds! Apbrīnoju tos cilvēkus tepat līdzās, mūsu pilsētā, novadā un valstī, kas, neskatoties uz fiziskām vai apstākļu nepilnībām, sāpēm, atrod savu nišu un kaut ko dara, nevis tikai žēlojas par grūto likteni. Turklāt vēl spēj iedvesmot citus! Labprāt ar šādiem stāstiem, viņu darbiem dalos arī sociālajos tīklos. Ir arī reizes, kad kāda it kā vesela, pārtikuša līdzcilvēka mūžīgais drūmums un neapmierinātība pārsteidz. Bet tā ir viņa izvēle un ceļš.
Mums varbūt nesanāk 100 lietas, bet tomēr vismaz divas trīs mēs darām ar tādu graciozu vieglumu un neparastu, neatkārtojamu «garšu», un aizrautību, ka pašiem prieks, ka iznāk. Prieks par procesu un rezultātu. Un te nu līdz laimei ir tikai solis. Bet tas jāsper pašiem, lai atklātu neatklātas zemes un virsotnes sevī. Tad varēs ar kādu padalīties, un no mazām laimītēm iznāks liela. Liela mums, neatkarīgi no citu olektīm un mērauklām, jo viņi stāv citur un skatās no cita leņķa.
