Brīnumu gaidītāji vai… radītāji?
Advente ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, tā liturģiskā krāsa ir violeta vai zila. Luteriskajā baznīcā pirmā svece tiek dēvēta par pravieša sveci, simbolizējot cerību – Kristu, otrā ir Betlēmes svece, apzīmējot aicinājumu uz pestīšanu, trešā ir ganiņu svece – prieks, bet ceturtā – eņģeļu svece jeb mīlestība. Adventes laika simbols ir vainags jeb aplis, kas veidots no priežu vai egļu zariem, atgādinot par cerību, mūžīgo dzīvību un apzīmē mūžību un vienotību, gaismas uzvaru pār tumsu.
Klāt atkal Dieva domātais laiks mieram, klusumam un pārdomām. Vai tā būs? Bet ļoti gribētos, lai vismaz uz brīdi mūs nesasniedz ļaunuma čuksti, kas te vienā, te otrā ausī, te acu priekšā izspēlē savas visneiedomājamākās spēlītes.
Mēs esam vareni, mēs esam lieli, bet mēs, tehnoloģijām bruņotie, tomēr atklājamies tik ievainojami un neaizsargāti, jo esam dabas bērni. Kura no četrām svecēm mums būs mīļākā un pārdomām bagātākā? Prieks un mīlestība, piedošana un cerība? Turpmāk ik svētdienas mirkļa klusumā, aizdedzot pa vienai, mums katram būs sava vēlme un ticība, ka mūsu klusās lūgšanas tiks uzklausītas un piepildītas. Un, ja tā notiks, tas būs mūsu Ziemassvētku brīnums. Taču brīnumi nenotiek, ja neesam gatavi būt līdzdalīgi un gatavi kaut ko ziedot, ar kaut ko dalīties. Tas nenākas viegli, jo prasa līdzsāpēt un līdzciest, lai gan mūsu sabiedrībā tas uzticēts dažām atsevišķām profesijām, pārējos it kā atbrīvojot no visa netīkamā…
Māte Zeme ir tik ļoti noilgojusies pēc miera. Taču tas nebūs iespējams, kamēr vien Dieva pamestie cilvēkbērni neatradīs mieru paši sevī. Cik vien spēka, sargāsim savas dvēseles miera robežas, jo citu robežu mums vairs nav. Katra diena un stunda, kad vien tas izdosies, būs mūsu pašu radītais brīnums. Lai izdodas!
