Latvju vīrs – sauksim viņu, piemēram, par Jāni – dzīvo savos laukos tepat, Zemgales vidienē, un nenieka neuztraucas par vīrusu, kur nu vēl par ārkārtējo situāciju Latvijā. Viņš nezina, kas tas ir.
Jāņa mājelē kopš 1994. gada nav elektrības. Viņš nesaprot, kā to varētu atjaunot, bet domā, ka nemūžam nevarēšot samaksāt rēķinu, kas velkoties līdzi. Starp citu, tuvākajā divu kilometru rādiusā nevienam nav strāvas piegādes, jo kaimiņos Jānim ir tikai pamestu ēku grausti. Neviens negribot tādus pirkt, apgalvoja Jānis, kad pirms vairākiem gadiem satikāmies un sarunājāmies, gatavojot rubriku «Dzīve nomalē».
Toreiz Jānis šķita optimistiski noskaņots, jo bija sagaidījis pensiju (vai pabalstu) – 90 eiro. Viņš to uzskatīja par milzīgu kapitālu. Nu beidzot reizi nedēļā varēšot aiziet tos piecus kilometrus uz ciema veikalu. Vai nopirkt kaut ko kārotu? Ne gluži, sacīja Jānis, galvenokārt, lai uzzinātu, kas jauns pasaulē.
Jānis nav stipro dzērienu mīļotājs. Reizi pa reizei uzpīpē, pat vietējo avīzi šad tad palasa. Viņam nav mājdzīvnieku, bet par dārziņu toreiz nepavaicāju. Tumšā gadalaika pēcpusdienās latvju vīrs kādu stundu iededz sveci un tad dodas pie miera. Pamostas, kad vāra gaismiņa parādās. Vasarā esot daudz labāk, jo putni aiz loga, puķes pļavās.
Viens no mūsu ministriem uzreiz apgalvotu, ka Jānim ir dziļas mentālas problēmas un atkarības, ko nekavējoties vajadzētu risināt pašvaldības sociālajiem dienestiem. Viņš rosinātu tādu kā Jānis nosūtīt uz speciālām aprūpes iestādēm.
Nekā nebija! Jānis ir neizlēmīgs, kūtrs, mazizglītots, bet dzīvīgs cilvēks, kurš gadu desmitiem ļāvies plūsmai: kā būs, tā būs. Vientuļš, bez ģimenes, bez jelkāda drošības pamata. Bet ne par ko nežēlojas.
Cik tādu Jāņu ir mūsu tuvumā – neviens nav apkopojis statistiku. Un, pirms jūsmot par ātrgaitas internetu Latvijā, šķiet, svarīgāk ir noskaidrot, kur un kāpēc lauku cilvēki joprojām pavada vakarus sveču gaismā.
