Kopš medicīna mums ir pasniegta biznesa iepakojumā, arī vērtējumi par to bieži vien atkarīgi no maciņa biezuma. Sak’, pats vainīgs, ja nevari atļauties maksāt vairāk! Tomēr, līdzīgi kā citās jomās, arī starp medicīnisko pakalpojumu cenu un kvalitāti ne vienmēr var likt vienādības zīmi. Un kurš gan nav saskāries ar medicīnu, lai par to nevarētu izteikt apgalvojumus no sērijas «kā vajag, un kā ir vispareizāk»?
Ārsti un pacienti nu ir vienos «ierakumos» un bez ieročiem. «Covid-19» vai līdzīgus pārbaudījumus gaidījām vismazāk, pavisam noteikti ne tik drīz, bet tā, izrādās, ir bijusi tuvredzība. Par visu pasaules zeltu vienā dienā speciālistus nopirkt nevar. Vismaz divdesmit gadu garumā veiktās optimizācijas un zemo algu dēļ durvis uz katastrofu ir vaļā. Vai uz tilta pārāk ātri padevāmies varbūt?
Bet mēs ikviens ceram un ticam, ka palīdzību tomēr būs iespējams saņemt, ja pienāks sastapšanās ar jauno vīrusu. Arī daudzās hroniskās kaites taču nekur nav pazudušas. Nesen «Panorāmā» rādīja sižetu no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas nodaļas, runāja arī viena no medmāsām, kuras darbu ar manu mammu iepriekš biju vērojusi ļoti ilgi. Ak, šie klusie, pacietīgie un bezgala izturīgie varoņi! Izklausās patētiski? Nē, tikai patiesi. Viņi – Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, uzņemšanas nodaļu speciālisti, ģimenes ārsti, ordinatori, ārstu palīgi, sanitāri – joprojām ir pirmajā līnijā. Arī viņiem fiziskās un nervu pārslodzes dēļ var gadīties izteikt neapvaldītu vārdu. Mēģināsim saprast. Vai mēs kaut mirkli gribētu būt viņu vietā?
Vairāk cieņas, vairāk iecietības citam pret citu, vienalga, cik grūti tas nākas. Lai mūsu neapdomīgi un dusmās pateiktais uz ielas, sadzīvē, veikalā vai mājās, nedod, Dievs, – nav pēdējais, ko no mums kāds dzirdējis! Ja nepadosimies, tad izturēsim.
