Augiem zariņi paši liecas uz saules pusi, jo «saprot», ka gaismā ir dzīvība. Vistumšākajā laikā svinam Ziemassvētkus. «Kādi svētki!?» bieži dzirdēti vārdi īpašās situācijas dēļ. Tomēr, kamēr esam dzīvi, mums ir svētki. Patiesībā šis ir iespēju laiks. Iespēja saprast, kas īstenībā svarīgs. «Man nevajag nekādu dāvanu, ka tikai telefonā dzirdu bērnu un mazbērnu balsi,» sacīja kāda mūspuses iedzīvotāja.
Manuprāt, tieši tad, kad esi tumšā istabā, ir visdrīzāk jāmeklē gaismas slēdzis, un tas jānospiež, kliedējot tumsu. Cilvēks ir miesa, dvēsele un gars. Vai nav tā, ka lielākoties, īpaši svētkos, vairāk esam barojuši tikai vienu? Jā, arī šoreiz gatavosim maltīti. Varbūt ir īstā reize iemācīties pašiem savā ģimenē «uzburt» kaut ko garšīgu? Lai pilnasinīgi izbaudītu svētkus, domāju, «jāiedarbina» visas piecas maņas. Mīklas mīcīšana un rullēšana būs lielisks taustes treniņš, īpaši bērniem, pēc tam «priecāsies» oža un garša, ceļot galdā paša sarūpētus gardumus. Fonā var ieslēgt dvēselei tīkamas dziesmas vai arī pašiem dziedāt un priecāties par to, ka to spēj.
Meklēsim pozitīvas emocijas! Kad pēdējo reizi, izņemot obligātu skolas uzdevumu, esam atvēruši dzejoļu grāmatu un skaļi nolasījuši kādas rindas? Globālā tīmekļa labirintos var atrast skaistu mūziku vai aizkustinošu filmu. Var sākt rakstīt ikdienas novērojumus, dienasgrāmatu, zīmēt. Dzīve nav beigusies aiz slēgtu izklaides vietu durvīm. Tā ir tikai citādāka. Krāsas jāpiešķir pašiem.
Tomēr īsteno «kodolu» mūsos veido gars, mūsu nemirstīgā, mūžīgā daļa. «Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.» (Jāņa 1:1-5)
Dievs nav redzams, tātad Viņa nav! Tiešām? Arī mūsu sapņi, mīlestība, domas, izjūtas ir netaustāmas, bet tās taču ir! Garīgā pasaule ir reālāka par materiālo un ietekmē mūs daudz vairāk, nekā iedomājamies. Gaisma nav pazudusi, ieslēgsim to sevī, ap sevi un citos!
