Klāt pienākumu laiks…
Gadu grāmatas jauno, 2021. lappusi esam atšķīruši. Vecgada nogalē bez dāvināšanas prieka gluži nepalikām, kaut arī ļoti, ļoti šaurā lokā. Tāpat kā citugad, svētku vakars bija laba vēlējumu un sirds siltuma apvīts. Varbūt dažam domas vairāk kavējās pie tiem, kam darbu steigā telefona zvanu un mīļu vārdu bijām palikuši parādā. Ja nu tā, vēl var pagūt, jo esam arī atskārtuši, ka lielākā vērtība esam mēs paši cits citam, cilvēks cilvēkam.
Iespējams, šo haotisko ierobežojumu pilno laiku vieglāk pārdzīvot intravertiem cilvēkiem… Lai arī piespiedu kārtā, mums joprojām ir dots gana daudz laika pārdomāt un izsijāt bijušās vērtības sevī un sabiedrībā vai to, ko par vērtībām bijām tikai pieņēmuši. Jāatzīst, ka nemanot vien esam iekļuvuši pārpatēriņa un izklaides lamatās. Tāpēc jo svarīgāk analizēt un saprast, kādas būs mūsu izvēles turpmāk. Ne tikai šajā jaunajā gadā, bet arī tuvākajās desmitgadēs un visā nākamajā simtgadē. Kam esam gatavi nedomājot, teju vai pašnāvnieciski sekot jau šodien, bet pie kuras robežas mēs kā saprātīgas būtnes tomēr apstāsimies un padomāsim? Tas nenākas viegli.
Nevienā dzīves jomā nebūs iespējams atgriezties pie tā, «kā bija». Noteikti nē, jo daudz kā bija pārmēru daudz – gan izklaides masu pasākumu ar gandrīz vai «narkotisku piegaršu», gan individuālas bezatbildības, gan visatļautības. Bet, slēpjoties aiz cilvēktiesību maskas un piesaucot demokrātiskas sabiedrības brīvības, par «karogu» kļuva prasības «dodiet un piešķiriet», – mēs zinām savas tiesības. Ir iestājies pienākumu laiks, un cena, ko mēs visi maksājam, ir ļoti augsta, jo diemžēl kaut ko ļoti būtisku esam pazaudējuši – ne tikai atbildības izjūtu vienam par otru, bet arī pašiem pret sevi.
Lai nu mums jaunā gada un turpmākajās pārmaiņās pietiek spēka turēties pa gabalu no akliem musinātājiem un viltuspraviešiem!
Paliksim uzticīgi sev un savai sirdsapziņai!
