Realitāte – algoritmos
Kādā pilī, kas izskatās kā no pasaku grāmatām izkāpusi, netiekam iekšā – atvērtajās durvīs ielikta aizlieguma zīme ieiet. Urda jautājums – kāpēc? Dodamies meklēt kādu dzīvu būtni. Pretī iztipina sirma kundzīte kapzeķēs un čībiņās un sirdīgi mūs kaunina: «Vai tad «Feisbukā» neizlasījāt, ka vispirms jāiet uz tūrisma informācijas centru pēc biļetēm?! Un vispār te nav daudz, ko redzēt…» Atceros laikus, kad muzeju zāļu uzraudzes labprāt parunājās ar apmeklētājiem, bet tagad tie nekaunīgie tūristi viņas traucē telefonā skatīt «Feisbuka» ierakstus…
Pils uzraudzes izpratnē esmu galīgi atpalikusi būtne, jo nesēžu mājās sociālajos tīklos, bet nez kāpēc trencos pārsimt kilometrus to pili apskatīt. Jā, tīkli un to algoritmi valda pār pasauli… Ja vēl tiešām būs patiesība «The Telegraph» rakstītajā, ka «Facebook» plāno attīstīt veidus, kā nolasīt cilvēka smadzeņu viļņus un tos izmantot, tad visas citas varas kļūs bezjēdzīgas. «Facebook» īpašnieks Marks Zakerbergs jau iepriekš paudis, ka telepātija būtu vislabākais komunikācijas veids starp cilvēkiem…
Tomēr apzināties riskus ir vērts, jo arvien aktuāls ir algoritmu uzticamības jautājums. Proti, mēs nezinām, kāpēc noteikta informācija sasniedz mūs, bet cita informācija – nē. Ir jāapzinās arī tas, ka runas brīvību un komunikācijas standartus mums nosaka galvenokārt ASV bāzētas tehnoloģiju kompānijas, akcentējusi Emīlija Bela, bijusī britu izdevuma «The Guardian» redaktore, profesore.
Arī ekonomiskā ziņā ir liela problēma – reklāmas nauda aizplūst no vietējo komersantu ieņēmumiem uz ASV miljardieru kabatām, turklāt Baltijas valstīs sociālo mediju uzņēmumi nemaksā nodokļus. Latvijas valsts to ne tikai akceptē, bet pat īpaši stimulē, pieprasot, piemēram, projektiem obligātu publicitāti sociālajos medijos. Manuprāt, amorāli.
Lai nosargātu neatkarību un nezaudētu realitātes izjūtu, žurnālistikai vajadzētu ieturēt distanci visos virzienos, arī attiecībā uz sociālajiem medijiem. Cenšos to darīt.
