Mūsu laikraksta redakcija rīkoja vidusskolēnu sacerējumu konkursu, kura pamattēma – veltījums Latvijas valsts astoņdesmitgadei.
Mūsu laikraksta redakcija rīkoja vidusskolēnu sacerējumu konkursu, kura pamattēma – veltījums Latvijas valsts astoņdesmitgadei. Labākos darbus publicējam avīzē. Šodien varat lasīt Vecumnieku vidusskolas audzēknes Zanes Līdakas rakstīto (saīsināti). Jaunietei par veiksmi konkursā «Bauskas Dzīve» sadarbībā ar tūrisma firmu «Impro» dāvā ceļazīmi braucienam uz Čehiju, kurp Zane dosies šī mēneša beigās. Esot citās valstīs, pa īstam spējam novērtēt paši savu zemi…
Cauri laikam, cilvēkiem un darbiem, cauri tikumiem un netikumiem ir vijies vārds Latvija. Lai arī kāda būtu mūsu attieksme pret šo zemi un valsti, drīz Latvija svinēs 80 gadu jubileju. Daudz? Nē, pavisam maz. Man Latvija liekas kā meitene, kuru pieaugušie dažkārt cenšas izprast, bet bieži vien arī nē, kura vēl ir jauna un skaista, daudzsološa, ar droši pavērstu skatu nākotnē. Latvija man šķiet kā bērns, kurš jāņem pie rokas un jāved pasaulē, jāved pašiem – latviešiem – ar savām domām, rīcību, prātu, attieksmi, vēlēšanos.
Kad es sev jautāju, ko man nozīmē Latvija, es secināju, ka tā īsti par to neesmu domājusi. Tāpat kā daudzi citi… Es dzīvoju savā valstī kopā ar vēl pāris miljoniem cilvēku, un tas šķiet ļoti vienkārši un pašsaprotami. Vārds «latvietis» sen vairs neizraisa pārdomas. Skumji, bet tā ir patiesība. Varbūt – nedaudz sāpīga, bet patiesība. It īpaši tas raksturīgs jaunākajām paaudzēm. Ikdienā tik ļoti nepieciešamais patriotisms ir grūti pamanāms. Patriotisms varbūt gaida mājās, dziļi noglabāts. Nu ir jau vēl vietas, kur to izmantot. Dziesmu svētki, čempionāti sportā, vēl šur tur. Tad var notraukt putekļu kārtu, un ar patriotismu viss šķiet kārtībā. Es ESMU LATVIETIS! Es negribu nevienu slavēt vai noliegt, un ne jau visi Latvijas pilsoņi dzīvo, liekuļodami savā būtībā. Nē, ir jau arī vēl tie, kam Latvija nozīmē daudz, daudz vairāk.
Manuprāt, lai patiesi apzi-
nātos sevi šajā zemē, valstī, vajadzētu atvērt acis, izjust un saprast telpu un laiku ap sevi, vajadzētu redzēt, bet galvenais – ieraudzīt dzimteni ar visu, kas tai pieder, neizvairoties ne no patīkamā, ne no sāpīgās patiesības.
Dienā, kad dzirdēju savu pirmo šī gada dzeguzi, es stāvēju viena pati un klausījos. Ilgi. Tad es ieraudzīju, ka zāle jau ir tik zaļa un ka kokiem lapas jau ir kā bērna dūrītes, es redzēju, ka dzeguze nav vienīgais putns. Es stāvēju viena pati, bet nejutos vientuļa, jo ap mani bija visa kā tik daudz, tik skaista. Mudžoša, skanoša, sanoša, dziedoša un šalkojoša dzīvība, kurā valda pavisam citi likumi un tikumi, jūtamas pavisam citas eksistenciālās vajadzības nekā mums – cilvēkiem. Tā domādama, es atcerējos, ka nekur citur pasaulē es neesmu tā vienkārši stāvējusi, klausījusies dzeguzi un domājusi par to, cik zāle ir zaļa un lapas lielas. Vai tas ir dzeguzes vai pašas Latvijas nopelns.
Iespējams, ka man nevajadzēja rakstīt par saviem personīgajiem iespaidiem, nevienu tas neinteresē, ka es beidzot dzirdu dzeguzi kūkojam. Es gribēju pateikt tikai to, ka Latvijas zāle un lapas ir ieraudzīšanas vērtas, un dzeguzē arī vajag ieklausīties. Daba ir nozīmīga Latvijas sastāvdaļa, bet tā nav viss. Vēl kāda liela vērtība, kas būtu jāierauga, veroties Latvijā, ir cilvēks.
Bet valsti neveido tikai skaistā daba un varenais cilvēks tās vidū. Raugoties Latvijā, satrauc zemā dzimstība, augstā mirstība, bezdarba rādītāji, noziedzības līmenis, ubagi Rīgas ielās, milzīgā nesakārtotība visā, kas saistās ar politiku, varu, naudu. Un nav jau nekāds brīnums, ka cilvēkam ir grūti sadzirdēt dzeguzi vai lakstīgalu, ja vēders ir tukšs. Pat saullēktu aizsedz izdangātie Latvijas ceļi un aizaugušie tīrumi. Nebūtu pareizi izlikties, ka visa šī melnā puse man nav saskatāma. No patiesības nevar aizbēgt.
Kādam tas viss taču būs jāmaina, kādam jābūt pirmajam. Un es ticu savai Latvijai, ticu tās nākotnei, cilvēkiem. Es zinu – latvietis mācēs paņemt savu dzimteni pie rokas, izvest plašajā pasaulē, iecelt saulītē. Tas noteikti būs jādara jaunatnei, mums. Problēma sākas atkal ar patriotismu un vēlēšanos kaut ko mainīt. Taču vispirms ir jāierauga pati Latvija ar visu, kas pie tās pieder, kas ar to saistās. Iespējams, ka tad radīsies vēlēšanās mainīt dzīvi un sabiedrības iesīkstējušos uzskatus, jo šajā valstī ir pietiekoši daudz kā tāda, kura dēļ vērts ir vēl šeit dzīvot, augt, strādāt un vienkārši būt. Latvijai taču rit tikai 80. gads. Tā vēl ir jauna, skaista, daudzsološa.
…Bet, ja nu kāds to ikdienas steigā tiešām nav vēl pamanījis, paskatieties, vēl ir laiks…, taču ne viss ir mūžīgs.
Z. LĪDAKA, Vecumnieku vidusskolas 11. klases skolniece
