Bārbeles pagasta «Lācīšos» mīt Dziļumu ģimene, kas vēl aizvien nav atteikusies no sakariem ar Rīgu – tur ir dzīvoklis, kur var atgriezties.
Bārbeles pagasta “Lācīšos” mīt Dziļumu ģimene, kas vēl aizvien nav atteikusies no sakariem ar Rīgu – tur ir dzīvoklis, kur var atgriezties.
Tomēr Selga Dziļuma šaubās, ka tā varētu notikt: “Šīs ir manas mātes mājas. Ievācāmies 1993. gadā, lai padzīvotu laukos. Nolēmām iegādāties govi, lai nav jāpērk piens. Tad nopirkām traktoru, lai varētu apstrādāt laukus. Lai sargātu traktoru, iegādājāmies suņus. Tagad, kad tiekam uz Rīgu, meklējam ātrāko autobusu, lai brauktu uz mājām.”
Šaurā josla
“Lācīši” atrodas starp mājām “Timmes” un “Šļūkas”. Ēkas novietojums ir savāds – abās pusēs atrodas lielāki zemesgabali, kurus savieno šaura 50 metru josla, uz kuras savulaik tika uzcelti “Lācīši”. Selga Dziļuma stāsta: “Vectēvs laikam iegādājās pieejamos zemesgabalus. Māja ir celta no sarkanā māla ķieģeļiem, kuri ir apdedzināti uz vietas. No šiem ķieģeļiem būvēta arī Vecumnieku aptieka, vairāk māju celšanā tie nav izmantoti. Ēka tapusi 20. gadsimta sākumā. Mana māte piedzima 1911. gadā. Domāju, ka vectēvs savu sievu veda uz jaunu namu. Senākā zīme, ko esam šeit atraduši, ir akmens pie klēts, tajā iegravēts 1863. gads.”
Vectēva uzvārds bija Zariņš. Latvijas pirmās neatkarības laikā likās, ka Zariņu dzimta mājās nostiprināsies uz ilgu laiku. Vectēvs audzēja šķirnes zirgus un lepojās arī ar dzeltenajiem ķiršiem. Tos viņš veda uz Rīgu pārdot – ratu četros stūros uz stabiņiem nostiprināja palagu, uz tā lika ķiršus, lai tie nekratītos. Dažus zirgus vectēvam izdevās pārdot uz ārzemēm.
Iemesli, kāpēc māja nosaukta par “Lācīšiem”, ir visai neskaidri. Tuvumā nav lielu mežu. Par plēsējiem nav dzirdēts, un lāči nav redzēti. Govis mierīgi ganās aplokos. Acīmredzot mājas nosaukuma izvēli noteica kādi iespaidi vai domas.
Ar rimtu prātu
Padomju laika beigās te dzīvoja tikai Selgas Dziļumas māte un mātes māsa. Abām gan nebija ilūziju, ka uz šejieni reiz pārcelsies kāds radinieks. Selga bija Rīgā jau no skolas laikiem. Viņas ģimene bieži brauca uz laukiem palīgā. Tomēr situācija mainījās – rīdzinieki ieradās “Lācīšos” un izveidoja tur saimniecību. Tas bija smags un grūts darbs, tomēr Dziļumiem patika.
Selgas vīrs Māris Dziļums ir rakstnieka Alfrēda Dziļuma dēls. Kad Selgas dēls Aigars rakstīja kursa darbu par Alfrēda Dziļuma daiļradi, īpaši atzīmēja: “Rakstnieks apraksta lauku darbus ar sevišķu vieglumu.” Līdzīgas izjūtas ir arī Dziļumu ģimenei – lai kā veiktos, notiekošais jāuztver mierīgi.
Saimniecības attīstība sākās brīdī, kad izdevās iegādāties septiņas govis, kuras bija paredzētas nokaušanai un tāpēc nebija dārgas. Tas bija īpašs notikums. Tagad saimniecībā ir 20 slaucamu govju un septiņas jaunas piena devējas. Ir uzceltas divas kūtis, tomēr visām gotiņām vietas tur nepietiek, tās tiek izmitinātas četrās kūtīs. Govis tiek ganītas gan pašu saimniecībā, gan arī no kaimiņiem nomātos laukos.
Jaunie – mūziķi
Selgas meita Agita dzīvo Rīgā. Lauki nav viņas mērķis. “Lācīšos” biežāk uzturas Selgas dēls Aigars, kurš Baldones mūzikas skolā un Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā vada orķestrus. Mājas darbos daudz palīdz mazdēls Andris Dziļums, kurš ir uzaudzis laukos. Puisis mācās Vecumnieku vidusskolas 6.a klasē un spēlē klarneti Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā. Mājās jaunieša galvenā rūpe ir govis. Puisis ir labi iepazinis katras raksturu un pārzina slaukšanas ierīces. “Lācīšu” saimniecībā govju slaukšana notiek ar aparātiem, savulaik iegādāta arī mūsdienīga dzesēšanas iekārta.
Suns kā lācis
Vienīgais, kas liek atcerēties “Lācīšu” nosaukumu, ir četrkājainais sargs Polis. Kaukāza un vācu aitu suņa krustojums ir pinkains, lielu galvu, iespaidīgu augumu un rada patiesi lācisku noskaņojumu. Ģimenei ir vēl viens suns un vairāki kaķi, tomēr saimnieks ir jau krietni padzīvojušais Polis, kurš ciemiņus uzņem ļoti uzmanīgi, šķirojot pēc saimnieku attieksmes. Savulaik kaimiņš atnācis aizņemties instrumentus, iegājis klētī un neticis ārā – Polis nostājies durvīs un rūcis. Esot kopā ar saimniekiem, suns ciemiņus sagaida ļoti labsirdīgi un draudzīgi.
Māja joprojām palikusi gandrīz tāda pati kā celšanas laikā, jo saimnieku rūpju lokā bija gotiņām pienācīgu mītņu veidošana. Namā ir laba apkures sistēma – katra krāsniņa silda divas istabas. Tiesa, nelielas problēmas rada istabu novietojums. Māja ir caurstaigājama pa apli, tās vidējo sienu veido liels cukmūrītis, caur kuru visu krāsniņu dūmeņi iet uz vienīgo skursteni. Norobežoties te nav iespējams.
Vasarā “Lācīšos” ir daudz ciemiņu. Saimnieki savu nodarbošanos nevēlas mainīt un ir pārliecināti, ka govju turēšana būs rentabla.
