Baušķenieks Kaspars Naglazs, Tautas deju ansambļa «Jandāls» un grupas «Lēra» dejotājs, pirmo reizi piedalījās publiska sarīkojuma organizēšanā.
Baušķenieks Kaspars Naglazs, Tautas deju ansambļa “Jandāls” un grupas “Lēra” dejotājs, pirmo reizi piedalījās publiska sarīkojuma organizēšanā.
Viņa veidotā jauniešu deju kopu koncertprogramma “Saules ceļu dejojot” ar labiem panākumiem aprīļa sākumā notika pilsētas Tautas namā.
Dejo līdz pirmajam sniegam
Kasparam ir 17 gadu, viņš mācās Bauskas vakara vidusskolas 10. klasē. Pērn puisis kopā ar draugiem nolēma izveidot savu deju grupu. Stāsts par to ir visai neparasts. Kaspars jutis nepārvaramu vēlēšanos iestudēt jaunas dejas un uzaicinājis piebiedroties pazīstamus jauniešus. Par ideju centru kļuvis Naglazu dzīvoklis, bet par mēģinājumu “zāli” – pagalmiņš Rīgas ielā. Līdz pirmajam sniegam jaunie entuziasti dejojuši zem klajas debess. Dažs labs pat saaukstējies, taču apņēmība nav zudusi.
Kaspara pirmo jaunrades deju “Seši mazi bundzinieki” atzinīgi novērtējuši viņa vecākie kolēģi. Vislielākais atbalsts ir saņemts no Svitenes pagasta jauniešu deju kopas vadītājas Santas Zemītes. Viņa piedāvājusi Kaspara grupas diviem pāriem papildinājumu, iesaistot pirmās paša veidotās dejas izpildījumā arī 12 Svitenes jauniešus. Pagaidām jauneklis ir četru deju autors. Tās ir tautas deju stilizācijas, kurās ritms, temps un mūzika akcentē izpildītāju jaunību. Kaspara grupas pamatu veido pieci dejotāji – pilsētas pamatskolas un 1. vidusskolas audzēkņi.
Sapņo par horeogrāfa profesiju
Dejotāja pirmo pieredzi puisis no Rīgas ielas ir guvis jau bērnībā, taču apzināti žanram pievērsies 14 gadu vecumā, kļūstot par ansambļa “Jandāls” un estrādes deju grupas “Lēra” dalībnieku. Abas kopas aktīvi koncertē, arī mēģinājumu grafiks ir ļoti saspringts. Līdzdalība deju kopās sniedz pietiekami plašas radošo izpausmju iespējas.
Kāpēc būtu jāveido sava grupa? Uz jautājumu atbild Kaspars: “Man visu gribas darīt pašam, jo nākotnes sapnis ir horeogrāfa profesija. Sākumā nolēmu veidot estrādes deju grupu, taču sapratu – vēl neesmu šim darbam gatavs. Tādēļ, izmantojot dejotāja pieredzi, pievērsos tautas dejām. Grupas dalībnieki ir mani domubiedri, viņu atbalsts šķiet iedvesmojošs. Trīs vakarus nedēļā mēs pavadām mēģinājumos. Paldies vakara vidusskolas vadībai, kas piedāvāja mums lielu klases telpu, lai nav jādejo mājas pagalmā!”
Pusaudža gados nosaukums “Jandāls” Kasparam saistījies ar neaizsniedzamu etalonu. Viņš esot kļuvis par ansambļa dedzīgu fanu, apmeklējis visus koncertus. “Biju iedomājies, ka “Jandālā” par uzņemšanu ir jāmaksā liela nauda. Manās acīs šim ansamblim bija īpašs statuss. Kad uzdrīkstējos aiziet un noskaidrot, kā tur īsti ir, izjutu neaprakstāmu prieku. Par maksu nebija ne runas, man vajadzēja tikai iestāties un cītīgi apmeklēt mēģinājumus,” atklāj Kaspars.
Profesionāļi sniedz atbalstu
Jauniešiem adresētu sarīkojumu pilsētā ir pārāk maz, domā Kaspars. Tāpēc viņam ir viedoklis par situācijas uzlabošanu: “Nav jāgaida, kad Tautas nams vai kāda cita iestāde mums organizēs sarīkojumus, bet jādarbojas pašiem. Ar savām idejām jādodas pie profesionāļiem un jānoskaidro, kas un kā ir darāms. Tieši tā es arī rīkojos, kad radās ideja organizēt jauniešu deju kopu draudzības koncertu. Tautas namā man ir pazīstama grāmatvede. Vispirms izstāstīju savu ieceri viņai. Tad grāmatvede mani iepazīstināja ar iestādes direktora vietnieci Noru Trasūni, skaņu un gaismu operatoriem. Sazinājos ar rajona deju kopu vadītājiem, uzticēju pienākumus arī draugiem. Neviens mani neatraidīja un neironizēja, bet sniedza padomus un izturējās ar cieņu.”
Kasparam bija jānodrošina apsardzes firmas pakalpojumi, jāsameklē dīdžejs ballītes vadīšanai, jāservē kafijas galds deju kopu vadītājiem. Tam ir nepieciešami līdzekļi. Kaspars teic, ka problēma tikusi atrisināta vienkārši. Draudzības koncertos ir pieņemts maksāt noteiktu dalības summu. Uzaicināto deju kopu vadītāji to ir darījuši bez ierunām, un naudas pieticis visiem paredzētajiem izdevumiem. Kaspars ir sapratis, ka sarīkojuma organizēšanai nemaz nav nepieciešams daudz līdzekļu.
Auklē bērnu un ravē dārzu
Vakara vidusskolā dejotājs iestājies tāpēc, ka viņa sekmes pēc pilsētas pamatskolas absolvēšanas neesot bijušas tik labas, lai dotos uz 1. vidusskolu. Savu izvēli viņš nenožēlo. Mācību grafiks vakara vidusskolā ir brīvāks, tādēļ vairāk laika puisis var veltīt vaļaspriekam un darbam.
Kaspars sestdienās un svētdienās Rīgā strādā par bērnu aukli. Viņa “klientam” esot tikai viens gadiņš, bet aukļa amatā Kaspars ir aizvadījis jau sešus mēnešus. Saņemto naudu viņš galvenokārt tērē skaņu ierakstiem, kas nepieciešami jaunu deju iestudēšanai.
Ik vasaru puisis dodas uz zemnieku saimniecību Brunavas pagastā. Viņš ravē dārzus un piedalās ražas novākšanā, pats nopelnot naudu mācībām un ikdienas tēriņiem.
Acīmredzot tik jaunam cilvēkam neraksturīga atbildība un patstāvība ir ģimenes nopelns. Kaspara mamma Svetlana strādā uzņēmumā “Bauskas pasts” par operatori. Kamēr citi vēl guļ, Svetlana ar pasta auto izvadā laikrakstus un vēstules uz lauku sakaru nodaļām. Kaspara jaunākais brālis Ronalds ir Bauskas pamatskolas audzēknis.
