Bibliotēka nav tā vieta, kur var īpaši izcelties un plūkt laurus sabiedrības acīs.
Bibliotēka nav tā vieta, kur var īpaši izcelties un plūkt laurus sabiedrības acīs. Bet tieši bibliotēkās – gan pilsētā, gan laukos – ir vismazākā darbinieku mainība, un nereti cilvēks bibliotekāra darbu izvēlas visam mūžam. Pie viņiem pieder arī Bauskas rajona Centrālās bibliotēkas nu jau bijusī direktore Leontīne Zariņa. Pēc spējām un enerģijas viņa varbūt varēja izvēlēties daudz labāk apmaksātu amatu, atrasties starp sava laika sabiedrības prominencēm. Bet Leo, kā viņu ierasti sauc, bija izvēlējusies tikai sirdij tīkamu darbu.
Visos laikos ir bijis jācīnās par naudu grāmatām un periodikai, par remontiem un darbinieku algām, par plašākām telpām un labākiem dzīvokļiem, pat par gaismu un siltumu lauku bibliotēkās un to pastāvēšanu vispār. Allaž bija atradies kāds, kuram jāskaidro, kāda nozīme rajonā vai pagastā ir informācijas bagātībai, ko sevī ietver bibliotēka. Leo nav slēpusi panākumu saldmi, bet rūgtumu – arī personiskajā dzīvē – spējusi paglabāt citiem neredzamu, tikai asaras paslepus notraukusi. Tiekoties ar Leo ielās vai varas gaiteņos, viņai sirds bijusi pilna ar bažām par to, kas šajos mainīgajos laikos notiks ar bibliotēkām.
Tikai pāris gadu esmu nostrādājusi rajona Centrālajā bibliotēkā, bet arī tagad, pēc trīsdesmit rudeņiem, tur jūtos starp savējiem, kaut gan nomainījušās darbinieku paaudzes. Vadītāja Leontīne Zariņa ar atklātu vienkāršību radījusi tādu noskaņu, lai ikviens būtu gaidīts un laipni apkalpots.
Dziļas stagnācijas laikā, kad vēl tikai gaisā virmoja atmodas priekšnojautas, bibliotēkas vadītājas darbistabiņā regulāri pulcējās domubiedres, lai apspriestu lasīto, redzēto un arī dzirdēto, kas lielākoties bija pēc tā laika vērtējuma pretvalstisks. Dažādu likteņu skartos cilvēkus vienoja vilšanās pastāvošajā iekārtā un protests. Varbūt tāpēc tieši bibliotēkā izveidojās viena no aktīvākajām Tautas frontes grupām.
Visu mūžu būdama kopā ar grāmatām, Leontīne Zariņa un viņas bibliotēkas meitenes vienmēr atradušas iespēju sumināt novadniekus – dzejniekus, aktierus, literātus – nozīmīgās jubilejās vai grāmatu atvēršanas svētkos, pārvēršot tikšanās reizes notikumā. Tāds bija arī 30. septembrī, kad Leontīne Zariņa, kolēģu mīlestības un ziedu apņemta, apstiprināja: aizeju pensijā. Tā katram cilvēkam ir robežšķirtne starp bija un būs. Droši vien arī Leo kādu laiku liksies neparasti, ka nekur vairs nav jāsteidzas un īstā dzīve paiet garām. Bet varbūt arī ne, jo sabiedrības norisēs dziļi ieinteresētam cilvēkam šo robežšķirtni vieglāk pārvarēt. Turklāt – ja tik daudz vēl lasāma un darāma savās mājās un meitas Antras ģimenē. Noteikti zinu: Leo vienmēr būs noraizējusies par savas bibliotēkas nākotni, par lasītājiem, kuriem grāmatas un zināšanas ir nepieciešamas tāpat kā maize, par savām meitenēm, kas turpinās bibliotēkā iedibinātās tradīcijas.
D. ZIEMELE, pensionāre un druscīt bibliotekāre
