Baušķeniece Agnese Puķe beidz studijas Latvijas Universitātē.
Baušķeniece Agnese Puķe beidz studijas Latvijas Universitātē.
Pašlaik viņa ir 5. kursa studente, topošā latviešu valodas un literatūras skolotāja. Februārī un martā Agnesei ir prakse Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā.
Šo sezonu viņa ir garderobiste Dailes teātrī, pirms tam bija kontroliere un garderobiste Nacionālajā teātrī. Agnesei piemīt veselīga humora izjūta, tāpēc par sen zināmo anekdoti viņa vien labvēlīgi pasmaida.
– Meitenīt, kur jūs strādājat?
– Universitātē par pasniedzēju?
– Tik jauna un jau pasniedzēja! Kurā fakultātē?
– Nē, esmu pasniedzēja universitātes garderobē.
Uzzinot par intervijas iemeslu, jauniete nedaudz apmulst, jo uzskata, ka citi viņas gados sasnieguši krietni vairāk. Taču šis ir tas jaukais gadījums, ka darbs papildus studijām sakrīt ar patiesu interesi, varētu pat teikt – vaļasprieku.
Negācijas uz skatuves – modē
Pamatmotīvs, kāpēc Agnese atrada darbu teātrī, ir iespēja bez maksas skatīties izrādes. Nacionālajā teātrī “Sfinksu” viņa ir redzējusi sešas reizes, vairākkārt būts zālē izrādē “Vēlā mīla”, “Tobāgo!”.
“Uz skatuves meklēju pozitīvas un spēcīgas emocijas. Man vajag, lai pēc izrādes vēl ilgi mani piepilda aktieru paustais teksts, izsāpētās jūtas, noteikti jābūt arī kam pozitīvam. Diemžēl šādas izrādes tiek iestudētas arvien mazāk. Šķiet, mūsu teātros joprojām režisori nav pārslimojuši šoka terapijas kaiti, tas ir, iestudē kaut ko tādu, lai publiku pārsteigtu. Turklāt tam jābūt arvien iespaidīgākam, negatīvām emocijām pildītam. Parādīt viena šizofrēniķa izjūtas, viņa negāciju ir modē. Es gribu izrādēs gūt pozitīvu enerģiju, jo nebūšanas jau var sastapt ikdienā. Tad labāk skatos mīļus un sirsnīgus bērniem domātus iestudējumus,” atzīst Agnese.
Tikko notrūcis pakaramais
Garderobistes darbs teātrī ir smags, īpaši, pieņemot un izsniedzot virsdrēbes ziemā. Taču arī šajā darbā var atrast mīļus, komiskus brīžus, jo publika uz teātri nāk raibu raibā. Visjaukāk ir klausīties stāstiņus par “tik tikko notrūkušu mēteļa pakaramo”.
Mīļas ir sirmās kundzītes, kuras saglabājušas seno laiku teātra apmeklējuma garu, viņas nāk uz izrādi kā uz svētkiem. Reiz viena kundze patiesā žēlumā vaicāja, vai viņa drīkstot iet uz zāli, nepāraujot zābakus. Patīkams sīkums, jo agrāk ne tikai dāmas, bet arī kungi rudens un ziemas zābakus nodeva garderobē un uzvilka smalkas kurpes. Agnese novērojusi, ka daži apmeklētāji joprojām nāk uz teātri kā uz svētumu, īpaši no laukiem atbraukušie. Viņi ierodas laikus, nesteidzīgi, mazliet bijīgi noģērbjas un lēni dodas apskatīt lielo ēku. Taču nereti ir tādi, tikko no tirgus nākuši, kuri lūdz garderobes meitenēm kaut kur noglabāt tīkliņus ar prāviem iepirkumiem.
Skatītāji iznes emocijas
Arī skatītāji ir ļoti atšķirīgi. Daži projām dodas pēc pirmā cēliena. Tā gadījies “Hamletā”, “Zaļajā putniņā”. Tad garderobistēm tiek izskaidroti neapmierinātības iemesli. Reiz kāds vīrietis devās prom ļoti labi apmeklētā iestudējuma “Tobāgo!” laikā. “Man nepatīk, kā šai izrādē sagrozīta vēsture, tāpēc tādu nepatiesību nespēju vairāk skatīties,” pamatoja sašutušais apmeklētājs.
Ja pat nezina repertuāru, var lieliski just, kāda bijusi izrāde. Pēc “Hamleta” daudzos ir mulsums, vai redzētais bija gaidītais, pēc “Raudupietes” jaušams gandarījums par finālu. Mīļi, smaidīgi nāk skatītāji no sirsnīgām komēdijām, bērnu izrādēm.
Noderēs skolotājas darbā
Agnesi izrāde interesē tikai kā mākslas darbs. Studente neizmanto amata priekšrocības un nevēlas kaut ko vairāk zināt par aktieru privāto dzīvi. Arī mēģinājumu vērošana viņai nav tīkama. A. Puķe uzskata, ka izrādēs redzētais un pārdzīvotais noteikti noderēs skolotājas darbā. Šonedēļ 12. klasē mācījusi par Ojāru Vācieti, tad liktas lietā “Klavierkoncertā” gūtās emocijas.
Trešo gadu esot teātrī, Agnese nav saslimusi ar bacili, kas viņai liktu strādāt te arī turpmāk par garderobisti, varbūt skatuves strādnieci vai pat aktrisi. Viņa vēlas būt laba skolotāja un literatūras stundās klasē ienest teātra mākslas romantiski burvīgo garu.
