Lauksaimniecības agroservisa kooperatīvā sabiedrība «Rosme» reģistrēta 1994. gada 1. februārī. R.
Lauksaimniecības agroservisa kooperatīvā sabiedrība «Rosme» reģistrēta 1994. gada 1. februārī. Rosmieši Iecavas pagastā apsaimnieko 300 hektāru zemes, puse no tiem atvēlēta graudaugu kultūrām, ganības aizņem 90 hektāru.
Nejūtot kādas nozares stabilitāti, «Rosmē» nodarbojas ar piena lopkopību, nobarojamo jaunlopu un cūku audzēšanu. Izveidots pašiem savs mehāniskais sektors, kaltē var uzglabāt līdz 500 tonnu labības. Sabiedrībā pašlaik ir 68 biedri un valdes priekšsēdētājas pienākumi atkārtoti uzticēti Nadeždai Bokovai.
Pirms tikšanās Nadežda atzina: «Mums klājas ļoti grūti.» Tā varētu sacīt vai ikviens, kas nodarbojas ar lauksaimniecību. Rosmiešiem pēc privatizācijas bija īpaša situācija, jo lielsaimniecības gados šajā iecirknī nekas no jauna netika būvēts un iekārtots. Tādēļ jāiztiek ar visu veco. Gan ražošanas ēkas, gan tehnika būtu jāatjauno, bet «Rosme» turas pie saviem saimniekošanas principiem un neriskē ņemt kredītus, tādēļ arī attīstības tendences izpaliek.
Nadja, tā visi rosmieši un daudzi iecavnieki draudzīgi uzrunā valdes priekšsēdētāju, spriež apdomīgi: «Jūtu, ka cilvēki man uzticas. Lai cik smagi mums klājas, tomēr nodrošinām divdesmit darbavietu, un laukos pašreizējā situācijā arī tas ir daudz. Šomēnes kavējas algas izmaksa, bet cilvēki nežēlojas, jo zina – savu dabūs.
Ļoti labi saprotu, cik svarīgs katram paša nopelnītais. Pirms Līgo svētkiem mūsu cilvēki saņēma nelielas prēmijas.
Grūti gan reizēm ļaudīm izskaidrot, kāpēc izpeļņa mazāka nekā «Rosmes» pastāvēšanas sākumā. Es toties zinu, kā visas izmaksas pieaug, bet cenas par lauksaimniecības produkciju samazinās. Privatizācijas laikā mums bija jāpārņem arī Rosmes ciemata komunālā saimniecība. Protams, ka tā bija savu laiku nokalpojusi, bet nevaram taču atstāt iedzīvotājus bez ūdens. Remontējām un sakārtojām ūdenstorni. Samaksa par pakalpojumiem ir simboliska.
Mēs turamies kā tāda saliņa. Labi, ka ar Iecavas pagasta gādību esam ieguvuši nomas zemi fermu tuvumā. Ganības mums labi iekoptas. Dažam droši vien tas šķitīs aizvēsturiski, ka «Rosmē» par darbaspēku izmanto zirgus. Ganos zirdziņš noder ļoti labi. Gans, zirga mugurā sēdēdams, bez pūlēm pārdzen uz slaukšanu visas govis. Ganāmpulku arī esam paguvuši atveseļot, jo pēc privatizācijas bija palikušas tikai leikozās govis. Slaukumu no Luziku fermas savāc akciju sabiedrība «Rīgas piensaimnieks».
«Rencelēs» turam nobarojamos lopus. To realizēšanas subsīdiju noteikumi mainās, labi, ka arī šogad varam saņemt valsts piemaksas. Buļļu nobarošanā izmantojam šķiedeni, ko paši atvedam no Iecavas spirta rūpnīcas.
Atzīšos, ka pati mocos un mācos. Zinības papildinu semināros, ko rīko piensaimnieki. Braucu uz Saldus rajona sabiedrību «Unguri», no kurienes pārvedam šķirnes cūkas, lai izdotos ātrāk izaudzēt bekonus. Pašlaik domājam, kā pēc «Unguru» parauga pārkārtot rukšu ēdināšanu ar sauso barību.
Mums ir jānoturas, lai cik sarežģīti klājas lauksaimniekiem.»
P. S. Vērienīgi attīstītajai Bauskas rajona lauksaimniecībai «Rosme» ir netipisks piemērs. Analītiķi droši vien tādai mazsaimniecībai pozitīvu vērtējumu nedotu. Taču arī šeit dzīve rit, un savstarpējās attiecībās ir vairāk sirsnības un nesavtības, nekā tas pašlaik mēdz būt citviet.
