Jauku pārsteigumu man bijis gana, jo ar rajona avīzi sadarbojos jau sen.
Jauku pārsteigumu man bijis gana, jo ar rajona avīzi sadarbojos jau sen. Katra reize, kad manas pārdomas parādās laikrakstā, ir patīkama. Tātad tās ir šķitušas svarīgas un interesantas arī citiem. Jaukas atmiņā paliks vakars, ko pagājušajā gadā redakcija rīkoja vēstuļu konkursa par Bausku dalībniekiem. Taču vispatīkamākais pārsteigums noteikti bija tik mīļi rozā puķzirņu pušķis neilgi pēc manas vārdadienas šovasar un iespēja iegādāties kādu vērtīgu grāmatu. Grāmatas ir viena no manām vājībām, tāpēc šāda dāvana ļoti iepriecināja. Liels paldies!
Gribētu pastāstīt par kādu senāku pārsteigumu, kas saistās vēl ar avīzi “Komunisma Ceļš”. Būdama sestās vai septītās klases skolniece, uzrakstīju savas pārdomas par Ziedoņu parkā pamestajiem vācu kapiem. Aizsūtīju tās uz rajona laikrakstu. Vairs precīzi neatceros vēstules saturu, taču acīmredzot nekas iepriecinošs par šiem kapiem tur nebija lasāms. Savā skolas bērna nevainībā toreiz neizvirzīju nekādas pretenzijas, tās bija gluži vienkāršas pārdomas par to, kāda ir attieksme pret pagātni.
Milzīgs bija mans pārsteigums, kad pēc vēstules publicēšanas avīzē kāda rajona Izpildkomitejas atbildīga amatpersona man, padsmitniecei, pasniedza oficiālu aploksni ar ģerboni un uz apzīmogota papīra uzrakstītu atskaiti par rajona Padomes veikto un veicamo darbu rajona teritorijā esošo kapu apsaimniekošanā. Tolaik par šādiem kapiem atbildīga bija rajona Izpildkomiteja. Tas bija liels notikums, ka mans viedoklis tika ievērots tik augstā līmenī. Tagad nākas pieredzēt amatpersonu neiecietīgu reakciju uz kritiku vai neērtiem jautājumiem. Saprotu, ka šis pagātnes notikums pasaka vairāk par konkrēto cilvēku un viņa darba stilu nekā par manu svarīgumu.
