Jau rudens lietus līst. Sārtenas lapas lietus lāsēm līdzi krīt uz ovālās betona puķu vāzes pie tēlnieka Mārtiņa Zaura celtā arhitektūras pieminekļa «Stūrīšu» pagalmā.
Jau rudens lietus līst. Sārtenas lapas lietus lāsēm līdzi krīt uz ovālās betona puķu vāzes pie tēlnieka Mārtiņa Zaura celtā arhitektūras pieminekļa «Stūrīšu» pagalmā. Jau aizlidojuši viņa allaž lolotie stārķi no dārza malas, gluži kā viņš pats aizceļojis mūžības ceļā.
Tomēr ne, Mārtiņš ir palicis šeit pie mums. Šajā 1999. gada 21. augusta rēnajā vasaras pievakarē, kad urnu, kas kopš pērnā rudens pēc viņa izvadīšanas no šīspasaules un kremēšanas atradās dārza zvanu namiņā, Mārtiņa ģimene ar tuvu draugu līdzdalību ieguldīja ziedu klātā betona nišā uz mūžiem. Tā daudzus mūža gadus rotāja un sargāja mājdurvis Rīgā.
Piepildījusies Mārtiņa vēlēšanās būt nešķiramam no dzimtās vietas. Te viņš tagad arī palicis uz laiku laikiem.
Un gribas noticēt, ka viņa atvadu vārdi mums bija līdzīgi «Atvadu monologam».
Atvadu monologs
Visapkārt miers. Es redzu tēva
sētu.
Nekad no šejienes prom aiziet
negribētu.
Te klusē ābele un liepa ceļa malā,
Te mana mūža ceļam nebūs gala.
Viss sirdij tuvs, ar domu vītnēm
vīts,
Šeit katrs akmens rokām
noglāstīts.
Te sargās cīrulīts, kad došos dusēt.
Te nāciet mieru rast un sirdij
klusēt!
Un tagad gulēšu es savā tēva sētā,
Sen izstaigātā – mūsu zemē svētā.
